Vēlēšanas, iešana latviešos, zobārsts, un atgriešanās amerikāņos

Balsošana sestdienas vēlēšanas bija patīkama atgriešanās vēstniecībā Pekinā, kur jau bez pazīstamām sejām iepazinos ar jauno vēstniecības referentu. Prieks redzēt, ka pārstāvniecība pēc iepriekšējo gadu krasās apgriešanas šeit atkal sāk palielināties.

Vēlēšanu vakarā biju draugos izsludinājis tikšanos latviešiem, un lai gan pieteikušās bija vien divas meitenes, man par pārsteigumu aptuveni pusstundu pirms norunātā laika atskanēja telefona zvans un puisis vārdā Jānis vaicāja, kad būšu klāt, jo esot sanākušu jau par 10 cilvēku.

Vakars izvērsās labu labais ar vakariņām pie garā galda, kam sekoja klubu un bāru izpēte, kura dažiem beidzās tikai ap pieciem nākamajā rītā. Sanākušie letiņi bija Pekinā dzīvojošo ārzemnieku profilam atbilstoša: jauni un uzņēmīgi cilvēki. Lielākā daļa studentu, kas ir šeit vai nu apmaiņas programmās, vai arī mācās valodu. Klāt bija arī kopš neatkarības atjaunošanas pirmā latviešu valodas skolotāja, kas Ārzemju valodu universitātē pasniedz latviešu valodu. Bez tam, izrādījās, ka vismaz ar vienu puisi mums bija bijusi viena un tā pati audzinātāja skolas laikā.

Svētdienas rītā izdarīju pirmo no tiesas drosmīgo lieto, kopš esmu šeit ieradies—aizgāju pie zobārsta. Īstenībā gan ne pie zobārsta, bet higiēnista, no kā man parasti nav bail, bet šoreiz nācās pārvarēt diezgan lielu nedrošību. Esmu iemācījies uzticēties lielākajai daļai šejienes pakalpojumu un lietu, lai arī bieži mani nepamet sajūta, ka šis un tas ir pavirši un nekvalitatīvi izdarīts. Dažreiz šī sajūta ir pamatota, bet bieži vainīga ir vien manis paša nemācēšana precīzi pajautāt un izskaidrot, ko vēlos. Veselības lietās šī nedrošības sajūta ir īpaši izteikta. Pat Mazsalacas slimnīcā, kur māsiņas un dakteres pazīstamas jau no zīdaiņa pošu laikiem, ir diezgan sarežģīti saprast, kas īsti notiek. Pāris reizes, kad esmu bijis pie zobārstiem un ārstiem, runājot angļu un dāņu valodās, tas bija patīkami, bet nedrošības un nepārliecinātības sajūta ir vēl lielāka kā runājot latviski.

Tā nu nolēmu, ka jau gadu neesmu bijis pie higiēnista, un šī ir brīnišķīga iespēja iemēģināt veiksmi un patikšanu iešanā pie ārstiem šeit. Pie higiēnista taču nekas slikts nevar notikt. Un tā arī bija. Vizīte bija ļoti patīkama un vienkārša, bez jebkādiem starpgadījumiem, atskaitot manu nespēju pareizi aizpildīt pieteikšanās anketu. Bija arī kultūras nianses. Ir jau pierasts, ka pieņemtais pieklājīgais attālums gan starp pazīstamiem gan svešiem šeit ir daudz mazāks kā Eiropā un Amerikā, bet nedaudz pārsteidza, cik tuvu zobārsts pielieca savu galvu tā, ka viņa zods gandrīz skāra manu pieri.

Bet svētdienas vakaru nobeidzu jau pavisam citā situācijā un noskaņā. Vitmena koledžas starptautisko studentu uzņemšanas koordinators šonedēļ Pekinā beidza gandrīz mēnesi garu studentu piesaistes braucienu, apbraukājot vidusskolas visā Āzijā sākot ar Seulu un beidzot ar Džakartu. Pirms došanās atpakaļ uz Valu pirmdienas rītā, mēs kopā ar otru pašlaik šeit dzīvojošu Vitmena absolventu svētdienas vakarā noorganizējām tikšanos mazā tibetiešu restorāniņā. Trīs stundas pagāja nemanot, jo, neskatoties uz neierasto ēdienu un iekārtojumu, biju nokļuvis atpakaļ Vitmena pasaulē ar sarunām par Ķīnas vēsturi, diskriminācijas novēršanu izglītībā un jo īpaši uzņemšanas procesā, un Kanta filozofiju.

Vienas nedēļas nogales laikā pārvietošanās starp tik dažādām kultūrām ir nogurdinājusi, tāpēc tagad jāiet pie miera, lai spētu piecelties uz pirmo lekciju rīt no rīta: Marksisms –Ļeņinisms un Mao Zeduna ideoloģija.

Šodienas neticamā saruna

Abos iepriekšējos ierakstos no Kembridžas pieminēju šejienes brīnišķīgās sarunas. Šodienas negaidītais temats: dzīve Pekinas Haidianas rajonā un mācības Ārzemju valodu universitātē. Sēdēju pie bibliotēkas uz soliņa saulītē un lasīju The Times redakcijas viedikli par Nobela Miera prēmijas piešķiršanu Ķīniešu disidentam Liu Sjaobo. Vakar līdz pat trijiem naktī tulkoju Liu pēdējo aizstāvības runu un ievietoju to ir.lv blogu sadaļā, un tāpēc Laika pozitīvo viedokli lasīju ar lielu prieku.
Pretī apsēdās pāris pusmūžā un uzreiz uzsāka sarunu. Kundze runāja ar stipru akcentu, un pavisam drīz izrādījās, ka mums ir daudz kā kopīga. Viņa pirms vairāk kā divdesmit gadiem bija mācījusies Pekinas Ārzemju valodu universitātē, bet viņas vecāku mājas ir tieši blakus manām kādreizējām mājām Pekinas Lauksaimniecības akadēmijas tuvumā. Vēl astoņdesmitajos gados studējot bulgāru valodu (!), viņa bija kopā ar visu savu kursu (kopā sešas meitenes) dzīvojušas vienā istabiņā PAVU austrumu daļā un ar lielām šausmām atcerējās saspiestību un tālo gājienu uz dušām. Varēju viņai pastāstīt, ka lai arī tagad universitātē netrūkst jaunu un glaunu mācību telpu, studenti vēljoprojām staigā ar slapjiem matiem pidžāmās pāri universitātes laukumiem prom un atpakaļ no dušām. Griezies kur gribi, visur apkārt savējiem!

Vakar biju arī uz iepazīšanās pasākumu Pembrukas airēšanas klubā. Piedalīties iespējams arī iesācēju līmenī, tāpēc varbūt mēģināšu. Jāizdomā, un jācer, ka pietiks laika.

Airēšanas apmācība

Svētdienas pēcpusdiena efeju pagalmā

Gandrīz nepatikšanas

Gandrīz sanāca švaki. Esmu Niņsia Huei musulmaņu autonomajā apgabalā uz desmit dienām, lai starp pavasara un vasaras semestriem nedaudz atpūstos uz vienlaicīgi iepazītu šo tūristu reti apmeklēto vietu. Esmu apmeties pie draugiem mazā pilsētiņā ar aptuveni 200 000 iedzīvotājiem, un lai gan es labi zinu, ka dzīvojot privāti pie kāda, ir obligāti jāpiereģistrējas sabiedriskās drošības birojā, šoreiz to neizdarīju, jo man teica, ka, kas nu tā mani meklēšot.
Bet atrada.
Kopā ar studentiem bieži braucienos apmeklējam skolas un citas vietējās valdības iestādes. Gribēju to izdarīt arī šeit un caur draugu radiem un paziņām saruināju, ka mācīšu pāris angļu valodas stundas vietējā vidusskolā. Tas arī izdevās, un pat ļoti labi. Studenti bija stāvā sajūsmā, un arī skolotājiem patika. Visi astoņpadsmit angļu valodas skolotāji rātni nosēdēja abās stundās. Skolēnu valodas zināšanas arī bija pārsteidzoši labas un stundas sarunās pagāja nemanot.
Pēc stundām kopā ar pāris skolotājām devāmies paēst pusdienas pilsētas mošejas tuvumā, jo gribēju redzēt piektdienas lūgšanas. Diemžēl, vai par laimi, ēdot aizkavējāmies un uz mošeju paspējām tieši pēc beigām, kad lūdzēji baltajās cepurītēs straumēm nāca ārā pa mošejas lielajiem vārtiem.
Par laimi, jo pēc stundas es sēdēju dzīvoklī uz dīvāna un atbildēju uz divu drošībnieku jautājumiem. Situācija bija neveikla: es ne tikai uzturējos šeit bez reģistrācijas, bet bez saskaņošanas ar augstākstāvošām iestādēm biju atļāvies nodarboties ar izglītošanu (es gan vairākkārtīgi apgalvoju, ka neko neesmu izglītojis, bet tikai radījis valodas un kultūras apmaiņas iespēju) Tiaņaņmeņas slaktiņa atceres dienā (par ko biju piemirsis) un tad devies uz mošeju, kas šeit ir jūtīgs jautājums. Labi, ka civildrēbēs tēptajam drošībniekam varēju, droši acīs skatoties apgalvot, ka neesmu ne musulmanis, ne "cilvēks ar politisku pagātni". Būtu paspējis uz piektdienas lūgšanām, būtu grūtāk izskaidroties.
Pēc pusstundas skaidrošanās un daudzkārtējas pases pārskatīšanas (ārzemnieki šeit reti kad ieklīst, drošībnieki nevarēja pasi salasīt ;-) ) tomēr nolēma, ka es laikam neesmu vis noziedznieks, pakratīja pirkstu un ļāva palikt. Teica, lai pirms prombraukšanas piezvanot un pasakot, ka viss kārtībā.
Ambrāžas vispārsteidzošākā daļa ir tā, ka vietējiem notiekošais šķita vairāk kā nepatīkams joks nekā nopietnas nepatikšanas. Ziņas ceļo ātri un tagad jau iepriekš satikti un pat vēl nepazīstami cilvēki joko par to, kā mani tvarstīja, un to, ka vietējiem policistiem acīmredzmi nav nekā labāka, ko darīt. Izrādās, ka neskatoties uz Ķīnas drošības iestāžu slikto slavu, kļūt par likumpārkāpēju šeit var būt arī jautri.

Dzimšanas diena

Šodien nenovēršami paliek 26, par ko atliek vien priecāties. Pagājušogad ar manu amerikāņu viesģimenes palīdzību svinējām ar vērienu kā Neatkarības dienas pikniku: parkā ar klātiem galdiem, kokteiļiem, un dejām līdz vakaram.

Šogad diez vai pārsitīsim pagājušo gadu, jo nav man Melisas vēriena, bet cenšos. Esmu atradis bāru, ko vairāk vai mazāk pilnībā pārņemsim svinībām.

Vietu atrast nebija viegli, jo vajadzību un noteikumu traki daudz: viesu vidu ir gan dzērāji, gan nedzērāji, musulmaņi un kristieši, amerikāņi un ķīnieši. Par vidusceļu ir kļuvis mazs bārs, ka atrodas netālu no ārzemnieku iecienītā Sanlitun kvartāla, bet lielceļa otrā pusē, tā lai tie, kas bīstas ārzemnieku izlaidības, nebaidītos, bet tie, kas labprāt uzturās laowai sabiedrībā, nebūtu pārāk tālu no ierastā un pazīstamā.

Kļūt par bāra galvenajiem apmeklētājiem būs vienkārši, jo, jau vairākus mēnešus to vērojot, pircējus tur redzejis esmu vien divreiz. Bāra īpašnieks saka, ka esot to atvēris, lai būtu kur ar draugiem satikties, bet acīmredzot draugu viņam nav daudz. Bet varbūt viesus atbaida saimnieka mūzikas gaume: uz lielā iekrāna pie bāra rāda mūzikas koncerpārraides no Vīnes.

Lai nu kā, esam sarunājuši, ka varēs nomainīt mūziku, alu dabūt par puscenu, un ballēt cik ilgi vien grib. Ielūgumi arī izsūtīti. Vēl jāaiziet apgriezt matus un nomazgāties, nopirkt uzkodas un uzvilkt tīru kreklu un viss būs ballei gatavs.

Priecīgu visiem manu dzimšanas dienu!

Atbloķēts

Šorīt pēkšņi atklāju, ka Ķīnas kiberaukle (mans raksts par "viņu" diena.lv blogā atrodams šeit) ir atbloķējusi blogger.com, tā kā tagad es arī varu nedaudz atskaitīties par to, kā iet. Esmu grēkojis vēl vairāk par Lieni un Albertu, un izlaidis aprakstus gan no Ausrālijas, gan Junaņas, gan vēl arī daudzām citām vietām.

Kompensācijai mana bilde kopā ar pēdējo imperatori Pujī viņa pilī Cjangcjunā. ... Lai gan, pamatīgāk ieskatoties, varbūt tas nemaz nav Pujī, bet kāda no viņa ielikteņu valdības militārpersonām. Ei nu zini...

Pašlaik galvenā ziņa ir, ka ir pienācis pavasaris. Piedāvāju pavasari, kā tas izskatās autobusa pieturā blakus Ārzemju valodu universitātes vārtiem.

Pirmdiena pēc Lieldienām.

Aprīļa vidus.

2.maijs.

Jau otrais Jaunais gads divu mēnešu laikā

Vakar ar vairāku stundu garu uguņošanu pienāca jaunas Tīģera gads. Man jau otrais Jaunas gads pēc kārtas divu mēnešu laikā. Taču nekādā gadījumā nevar sūdzēties par apnicību, jo rietumnieku saules kalendāra Jaunas gads tiek svinēts ļoti atšķirīgi no šejienes vecā gada pavadīšanas un jaunā sagaidīšanas.

Pirmkārt jau jāsāk ar to, ka Jaunais gads, jeb Pavasara svētki, ir gada lielākie ģimenes svētki un tādēļ nedaudz līdzinās Ziemassvētkiem tieši no ģimeniskuma aspekta. Visi, kas vien var, dodas mājās pie ģimenes, kas tāda migrantu pilsētā kā Pekina nozīmē, ka uz nedēļu slēdz lielāko daļu iestāžu, veikalu un pat ēstūžu. Jau nedēļu pirms svētkiem pilsēta sāka tukšoties, bet Vecgada vakarā atvērts bija vien Makdonalds, uz ielām nebija mašīnu un metro vagonos gandrīz visu dienu varēja dabūt sēdvietu.

Lai arī pilsētas kņada un satiksme aprima, to aizstāja gandrīz napārtrauktas sprādzienu skaņas. Ķīniešu uguņošanas simboliskais mērķis ir ļauno garu un neveiksmes aizbaidīšana, tāpēc uguņošanā skaļums ir tikpat svarīgs kā gaismas krāšņums. Uz mājām attālākās provincēs aizbraukušos ielas tirgoņus ap svētkiem aizstāj sarkanas teltis ar uguņošanas ierīcēm, raķetēm, un visvisāda veida skaļuma un sprādzienu uzpariktēm. Lai arī šie produkti nepavisam nav lēti, pircēju netrūkst, jo uguņošana paredzēta netikai Jaungada naktī, bet piecpadsmit dienas no vietas katru nakti.

Man par pārsteigumu arī Vecgada vakarā uguņošana bija nevis pusnakts sagaidīšanas kulminācija, bet gan daudzu stundu garš process. Visu dienu pilsētā bija dzirdami sprādzieni un jau ap sešiem vakarā, braucot autobusā uz manas kādreizējās viesģimenes mājām, autobusam bija jābrauc apkārt ielas vidū palaistām uguns strūklakām. No Rao ģimenes omulīgā dzīvokļa divpadsmitajā stāvā visu vakariņu laiku pavērās krāšņs skats uz uguns bumbām, puķēm un strūklakām tieši mūsu logu augstumā.

Ar uguņošanu aiz loga visu nakti sacentās televizors, kur vispirms vēl ēst gatavošanas laikā bija redzams Prezidents Hu, kurš tieši Vecgada dienā bija devies uz valsts dienvidaustrumiem, lai apciemotu kādreizējos revolucionāros paraugciematus. Pēc tam visu vakaru rādīja krāšņu šovu ar dejām un dziesmām, kuras izpildīja vai visas ievērības cienīgās zvaigznes no Tautas republikas un aizrobežas ķīniešu mākslinieki.

Kamēr smaidošais Hu kopā ar vēl smaidīgākām padzīvojušām kundzēm televizorā veikli ripināja Jaunā gada sagaidīšanai paredzētas nezināmas izcelsmes gaļas bumbiņas, mēs kopā ar Rao mammu, tēvu, māsu Di un viņas vīru Ni, māsīcu Reirei un viņas vīru, kā arī vēl diviem ārzemju studentiem pildījām klimpas (饺子, jiaozi), kas ir ļoti līdzīgas krievu pildītajiem pelmeņiem. Ūdenī vārītas klimpas ir nozīmīgākais Jaunā gada ēdiens, jo to pildīšana, jeb locīšana (包， bao), ir tas pats vārds kā "apskaušana" un "iekļaušana", tāpēc klimpu pildīšana un ēšana Jaunajā gadā nes laimi un ģimeniskumu.

Rao tēvam šogad apritēs 60, kas ir īpašs gads, jo zodiaka zīmes mainās divos ciklos-- 12 gadu un 60 gadu. Tāpēc viņš šajā vakarā bija uzmanības centrā un saņēma visskaļākos tostus.

Šejienes Jaunā gada sagaidīšanā man visvairāk pietrūka tieši pusnakts kulminācijas-- nebija ne laika atskaites, ne pusnakts šampanieša. Taču svētku krāšņumā un uguņošanas trakumā šis Jaunas gads, ko man sākumā bija grūti uztvert kā nopietnu un īstu, pilnīgi noteikti sit pušu rietumu ieražas.

Ātri vilcieni, komentāri blogā un Austrālija

Turpinot iesākto par vilcieniem, atceļš no Anjaņas ir daudz patīkamāks kā turpceļš. Izrādās, ka no Džeņdžhou (郑州, Zhengzhou) caur Anjaņu uz Pekinu kursē jau pieminētais CRH ātrais vilciens, tāpēc pašlaik sēžu ērtā pirmās klases sēdvietā un Hēbejas ainava zib garām ar 120 km/h ātrumu un jādomā, ka vēlāk brauksim vēl ātrāk.
Alberts zem iepriekšējā ieraksta komentēja sabiedriskā transporta trūkumu Edmontonā un, un atbildot uz to, jāsaka, ka divdesmitā gadsimta sākumā lielākā daļā Ziemeļamerikas pilsētu bija labi attīstītas centrālas sabiedriskā transporta sistēmas, parasti tramvaji un šaursliežu dzelzceļi. Otrā pasaules kara laikā dzelzs un citi materiāli tika novirzīti frontei un transporta infrastruktūra aiz frontes netika labi uzturēta. Tikmēr strauji attīstījās autobūves tehnoloģijas, un pēc kara beigām auto industrija spēja piedāvāt pircējiem pietiekami lētas automašīnas, lai sabiedriskais transports salīdzinājumā būtu pārāk dārgs uzturēšanai. Bez tam bija sākusies piepilsētu ēra un vidusslānis pārcēlās no pilsētu centriem uz nomalēs saceltajiem ciemiem, līdzīgi kā pēdējos gados attīstās arī Rīga. Pietam, dažviet autobūves uzņēmumi pat uzpirka novecojušos tramvajus un vilcienus, lai aizstātu tos ar autobusiem.
Eiropā šī tendence nebija tik izteikta dažādu iemeslu dēļ, jo īpaši tādēļ, ka vecās pilsētas vienkārši nebija iespējams ātri piemērot lielai automašīnu plūsmai, tāpēc pie mums sabiedriskais transport gan pilsētās, gan starp tām ir daudz labāk saglabājies un attīstījies. Ziemeļamerikā liela daļa pilsētu, ieskaitot Edmontonu, ir celtas pēc kara, tāpēc jau pēc plāna īpaši piemērotas individuālajam autotransportam. Pašlaik gan arī Ziemeļamerikas pilsētās ir sākusies sabiedriskā transporta atdzimšana. Edmontonā varbūt vēl nē, bet ja pareizi atceros, Kanādas naftas pilsētā Kalgarī vismaz pa centru kursēja pašlaik Rīgā plānotais zemās grīdas tramvajs. Interesanti, ka ASV kopš divdesmitā gadsimta sākuma nepārtraukti ir darbojusies tikai viena starppilsētu elektrovilciena līnija no Čikāgas uz Sautbendu (South Bend) Indianas pavalstī. (Nevaru īsti atcerēties, bet man liekas, ka vilciens saucas Nort Shore Limited. Pašlaik netieku pie tīmekļa, lai pārbaidītu.) Tā sagadījās, ka man bija iespēja ar šo vilcienu braukt uz un no Gaŗezera 3x3 nometnes aizpagājšvasar, un, lai ari vilciens ir visparastākais transporta līdzeklis, tajā ir jūtama veclaicīga aura līdzīgi kā Londonas metro vilcienos un Maskavas metro stacijās.
Runājot par 3x3, tikko nopirku biļetes lidojumam no Hongkongas uz Adelaidi otrajos Ziemassvētkos un atpakaļ janvāra vidū. Ar nedaudz trīcošo roku nospiedu pogu un nopirku trešdaļu pašreizējās gada algas vērto biļeti, bet tagad esmu ārkārtīgi priecīgs un pārliecināts par šo lēmumu. Vispirms plānoju piedalīties Austrālijas Latviešu jaunatnes dienās un tad Adelaides 3x3! Pa ceļam vēl jāapskata Hongkonga un Singapūra.
[Pašreizējais vilciena ātrums ir 198 km/h.]
Ja jau esmu veltījis divas garas rindkopas vilcienu vēsturei un attīstībai, nekādi nevaru noslēpt savu apsēstību ar transporta tēmu un varu par to arī turpināt. Lidojumam no Honkongas un atpakaļ ir četras daļas, un Singapūras aviolīnijas piedāvā visplašāko veģetārā ēdiena izvēli kādu es jebkad esmu redzējis, tāpēc vienas biļetes ietvaros varēšu izbaudīt džainu reliģijas vadlīnijām atbilstošas pusdienas, indiešu vegānu vakariņas, svaigu (tikai neapstrādātu dārzeņu) pusdienas un arī "Dienvidaustruāzijas" vakariņas. Sīkums, bet būs interesanti.
[Traucamies caur kukurūzas un, šķiet, ziemas kviešu laukiem uz 199 km/h, bet diemžēl nav iespējams neko redzēt tālāk par puskilometru, jo laukus klāj biezs smoga slānis.]
Ak jā, es šo ierakstu es sāku, nevis tikai lai izrādītu savu transporta vēstures erudīciju, bet lai atbildētu uz Alberta komentāru un izskaidrotu, kāpēc es neesmu atbildējis uz citiem šeit ierakstītajiem komentāriem. Iemesls ir vienkāršs, bet skaidrojums diezgan sarežģīts: šajā problēmā jāvaino Ķīnas tā saukta "tīmekļa auklīte" jeb lielais Ķīnas elektroniskās aizsardzības ugunsmūris. No Ķīnas iekšienes ir bloķēta pieeja mūsu izmantotajai blogošanas platformai. Tas nozīmē, ka ja es ierakstu pārlūka adreses ailē rokpelnicelo.blogspot.com, pēc aptuveni piecām sekundēm parādās uzrakts "neizdevās izveidot savienojumu no norādīto adresi, jo lejupielādes laikā adresi pārveidoja." Manis nosūtītais savienojuma pieprasījums ietvēra adresi, kas tīmekļa pārraugu sarakstā atzīmēta kā nevēlama vai kaitnieciska (blogspot.com) tāpēc, sākoties lapas ielādei, uzraudzības sistēma pārtrauc savienojumu. Vienkārši, bet efektīgi.
Blogošanas sistēmas bloķē tad, ja tās izmanto valdībai nevēlas informācijas izplatīšanai, un ja platforma pati nerediģē un neierobežo publicēto saturu. Pašlaik bloķētas ir blogspot (blogger) un Wordpress platformas, kā arī neskaitāmas citas lapas, ieskaitot facebook.com. Pagājušās vasaras vidū, kad Šiņdžaņā sākās nemieri, Ķīna pieprasīja, lai lapas administrācija slēdz vairākas diskusiju un domu biedru grupas, kas kritizē uiguru situāciju vai atbalsta neatkarīgas Austrumturkestānas izveidošanu. Pēc tam, kad firma atteicās izpildīt ultimātu, to sodīja, noslēdzot pieeju lapai no ĶTR izvietotajiem datoriem.
Par laimi ir vairāki veidi kā apiet tīmekļa pieeju kontrolējošās barikādes. Visefektīvākais ir izveidot virtuālo personālo tīklu (VPN, no angļi val.), kas šifrē datora nosūtīto informāciju un slēpj tā īsto atrašanās vietu, tā padarot pieprasītās lapas neredzamas interneta cenzoriem. Taču šāds pakalpojums, ja to nenodrošina, piemēram skola vai darba vieta ārzemēs, maksā naudu un kuram gan atliek lieki kuai (juaņas), ko šķiesties šādiem mērķiem? Vēl pieejamas ir programmas, kas šifrē pieeju tīmeklim par brīvu. Tās ir vai nu īpaši Ķīnai paredzētās programmas, ko finansē valdības pretinieki (piem. Freegate, ko finansē Falunguņ), vai arī programmas, kas paredzētas bezvadu interneta pieejas šifrēšanai un darba vietu uguns sienu apiešanai gadījumos, kad biroja datoriķi bloķē pieeju mūzikas vai sociālās saziņas lapām (Hotspotshield var Tev palīdzēt, ja darbā nevari piekļūt draugiem.lv!).
Šīs programmas gan pēdējo mēnesi darbojas ļoti slikti. Uz valsts pasludināšanas gadadienu tīmekļa auklīte kļuva pavisam barga un īpaši rūpīgi līmēja ciet šo programmu radītos caurumus valstiskās aizsardzības sienā.
Taču, ja ja vari lasīt šo ierakstu, acīmredzami, pie tīmekļa tikt var. Un pat ļoti vienkārši. Jāizmanto tīmeklī balstīta attālinātā pieeja, kas ļauj atvērt vienu lapu citā lapā, tā apejot cenzorus. Vienīgā problēma-- pārraidāmās informācijas apjoms ir stingri ierobežots, tāpēc, atverot lapu, tā tiek vienkāršota un dažas sarežģītas un apjomīgas tās daļas atslēgtas. Tieši šī iemesla dēļ nav iespējams blogā ievietot video un attēlus, kā arī atbildēt uz komentāriem un komentēt citu rakstus. Būs vien jāgaida līdz es atgriezīšos brīvajā pasaulē (jādomā decembrī Hongkongā, vai varbūt Adelaides pludmalēs), lai blogā ievietu video un bildes no Pekinas, mongoļu stepēm un citam pēdējā laikā redzētajām vietām.

T69 乌鲁木齐

Vilciens T69 Pekina-Urumči (Wulumuqi) no Pekinas Rietumu dzelzceļa stacijas atiet 6.39 vakarā un nonāk galā aiznākamās dienas rītā? Man šoreiz vilcienā braucamas vien piecarpus stundas līdz Aņjaņai (安阳, Anyang), bet brauciens vienlaicīgi gan atsauc atmiņā ceļojumu uz Šiņdžaņu pirms diviem gadiem, gan piedāvā ko jaunu.
Neskatoties uz straujo avio industrijas attīstību, vilcieni vēl joprojām ir galvenais tālo ceļojumu transportlīdzeklis Ķīnā. Tikko valsts svētku laikā avīzes ziņoja, ka uzstādīts kārtējais rekords un vienas dienas laikā valsts vilcienu sistēmā pārvadāti vairāk kā seši miljoni cilvēku. Provinču lielās pilsētas savieno blīvs dzelzceļu tīkls un vilcieniem arī nākotnē ir paredzēta nozīmīga vieta transporta infrastruktūrā. Pirms diviem gadiem atklātais vilciena posms uz Tibetas autonomā apgabala galvaspilsētu Lhasu ir moderno tehnoloģiju brīnums, jo tas ne tikai uzbūvēts virs mūžīgā sasaluma aktīvā slāņa, bet to projektējot ierēķināta arī globālās sasilšanas ietekme uz šo dzelzceļu nākotnē. Valdība nebeidz slavēt jaunās uzņēmējdarbības iespējas, ko nodrošina vilciens, bet nelabvēļi melš, ka varbūt ieguldīts pārāk daudz naudas projektā, kura galvenais mērķis ir nodrošināt ātru armijas nogādi Lhasā sacelšanās gadījumā un atvieglot haņu ieceļošanu TAA. Ej nu zin', bet viens ir skaidrs-- vilcieni šeit ir nozīmīgi.
Starp pāris Austrumu krasta bagātajām pilsētām kursē ātrie CRH, kuri var sasniegt pāri par 300 km/h, bet lielākā daļa ceļojumu ir daudz lētākajos un daudzkārt lēnākajos dīzeļvilcienos un šur tur arī elektrovilcienos.
Ķīnas pašreizējā vilcienu sistēma lielā mērā atgādina Krievijas vilcienus, pirmkārt jau tāpēc, ka abās valstīs katrā vilciena vagonā ir elektrisks samovars. Tēja un ātrās nūdeļu zupas ir standarta "paika" gan šeit, gan Krievijā, tāpēc karstais ūdens ļoti noder, un "firmīgie" vilcieni Krievijā nodrošina pasažieriem "stakanus" un metāla turētājus karstas tējas baudīšanai. Vēl iedod arī alumīnija karotīti, ko es ceļā no Maskavas un Pekinu pirms diviem gadiem pazaudēju, par ko dabūju maksāt 30 rubļu zaudējumu naudu. Tāpat kā Krievijā šeit vilcienos parasti ir arī restorāna vagons, bet, piestājot stacijā, uz perona nopērkams šis un tas ēdams.
Krievijā šī piestāšana ir piedzīvojums pati par sevi. Ceļā uz Baikāla pusi jau pie Permas braucēji sāka stāstīt par to, kā pie Baikāla varēs nopirkt žāvētu un kaltētus amuļus, kas esot īpaša delikatese. Atšķirībā no citām mazākām un lielākām Sibīrijas un Tālo austrumu pieturām, kur babuškas pārdeva visu no olām līdz desām un karstiem vārītiem kartupeļiem ar dīllītēm, pie Baikāla tiklīdz tika izlaisti izkāpjošie pasažieri pavadoņi aizvēra durvis un pat fiziski atvairīja amuļu pārdevējas. Laikam jau nelaba pieredze ar caureju saķērušiem pasažieriem pārliecinājusi pavadoņus turēt šaubīgās zivis cik tālu vien iespējams no vilciena. Salīdzinājumā ar Krievijas dzīvīgo un dažādo perona tirdzniecību Ķīnas staciju piedāvājums ir pārregulēts un garlaicīgs. Visur no vienādiem ratiņiem nopērkams tās pašas firmas sarkanās liellopu gaļas nūdeles un žāvētie sojas pupu produkti, kā arī tas pats Tsingtao alus.
Tālo distanču vilcienos Ķīnā parasti iekārtotas četras klases. Mīksto gultu kajītes, kur kopā dzīvo četri ceļotāji. Šiem smalkajiem viesiem nodrošināti tādas ērtības kā mežģīņu galdautiņi un spoguļi. Cietajās gultās gulētājus trijos stāvos vienu no otra atšķir vien sieniņa, un nav arī durvju, kas atdalītu no gaiteņa. Toties ir dzīvīga vagona kopdzīve un naktī skaļa krākšana.
Tuvākiem pārbraucieniem piemērotas ir mīkstās un cietās sēdvietas, kas viena no otra atšķiras tieši ar sēžamvietas cietības pakāpi. Šī ir pirmā reize man Ķīnā braucot ar sēdvietas biļeti. Pašlaik esmu nosēdējis "mīkstajā" krēslā vien trīs stundas un jau tagad esmu gatavs celties un izkāpt. Varētu jau piecelties un pastaigāt, bet papildus sēdvietām pārdod arī stāvvietu biļetes un bez sēdošajiem vagonā ir vismaz 30 stāvoši cilvēki ar mantām. Un ik pa mirklim pa šauro eju starp krēsliem laužas kundzītes ar ratiņiem, no kuriem var nopirkt krustvārdu mīklas, uiguru suvenīrus (jāatceras, ka vilciens ir ceļā uz Cenrālāziju), alu, cīsiņus un limonādi. Protams, es nevaru sūdzēties, jo es varēšu izkāpt pēc stundas, bet daži no stāvošajiem būs vilcienā līdz Urumči, un tad iespējams vēl arī tālāk līdz pat Kašgarai vai Ili Kazahstānas pierobežā.

Bordertouna

Robežpilsētām piemīt īpašs šarms, bet Mandžoulī (满洲里) pārspēj jebko iepriekš pieredzētu. Iebraucot pilsētā no Hulunbeir stepes puses, skatam viena pēc otras paveras franču rokoko pils, neogotiska katedrāle un Tang dinastijas stila ēku komplekss ar zeltītiem jumtiem. Pilsētas centrā ikvienu prasto un vulgāro celtni tā pārspēja katra nākošā, ka Vegasas bezgaumība nobāl salīdzinājumā ar galveno Krievijas un Ķīnas robežpārejas punktu. Mandžoulī ļoti atgādina ASV un Meksikas robežu gan apkārtējās vides ziņā, jo pilsētai visapkārt plešas brūna tuksnešaina stepe, gan cilvēku izskatā un uzvedībā.
Caur šejieni ieved vairāk kā pusi no Ķīnas sauszemes importa, galvenokārt kokmateriālus un naftas produktus. Pilsēta sāka augt kā uz burvju mājiena pēc Krievijas robežas atvēršanas 90. gadu sākumā, un pašlaik šeit dzīvo ap 300 000 cilvēku, bet kā skaidri nojaušams no visuresošajiem uzrakstiem krievu valodā un krievu tūristiem, liela daļa pircēju šeit ir Krievijas Tālo austrumu un Sibīrijas iedzīvotāji. Iepirkties braucējus uz Mandžoulī ar autobusiem un mikroautobusiem ved pieredzējuši iepirkšanās gidi, bet veikalos un tirgos pircējus sagaida krieviski runājoši ķīniešu un mongoļu pārdevēji. Nopirkt šeit var visu, lai gan par kvalitāti jāšaubās. Pilsētas galvenās ielas veikali specializējas santehnikas tirdzniecība, bet citās ielās var atrast apģērbu, apavu, trauku, elektronikas, dārzniecības preču kā arī neskaitāmus krievu suvenīru veikalus.
Par robežas tuvumu liecina arī daudzu apšaubāmu tipāžu klātbūtne. Dažāda vecumu kungi un kundzes uz ielas piedāvā palīdzību atrast un nokārtot jebko, kas vien varētu būt nepieciešams. Piemēram, kādā omulīgā burjatu ēstūzi satiku puisi no Ulanudes, kurš mācās Daliaņā, un pašlaik bija ceļā no kaut kurienes uz kaut kurieni. Pēc īsas sarunas krievu un ķīniešu valodu sajaukumā, viņš piecēlās, bet tā vietā, lai samaksātu par pusdienām, apkalpotāja pasniedza viņam Krievijas Federācijas pasi un mazu kaudzīti dokumentu, ko viņš pirms ašas atvadīšanās un aiziešanas, rūpīgi pārskatīja. Katram šeit ir sava štelle un citu darīšanās jaukties bez vajadzības nedrīkst.
Pēdējā dienā pirms izbraukšanas atpakaļ uz Pekinu, mēs kopā ar otru grupas vadītāju noorganizējām atvadu balli krievu restorānā Марина 888. Amerikāņu studentiem nebija ne jausmas, ko vajadzētu ēst krievu restorānā un no ēdienkartes ķīniešu valodas versijas saprast, ko piedāvā, bija neiespējami. Tāpēc es pasūtīju vakariņas pēc pilnas programmas ar soļanku, salātiem, un nedaudz apšaubāmu kotleti un kartupeļu biezputru, un viss kā par brīnumi izrādījās ļoti garšīgs un gandrīz vai autentisks, kas ir reta parādība ārzemju ēdieniem Ķīnā. Šo restorānu mums bija ieteicis īpaša kontaktpersona-- mums zināms ubags bez kājām, kas pārvietojas uz šļūcamdēļu uz riteņiem, ieteica Marinas restorānu tā nakts uzdzīves dēļ. Pirmā pazīme par gaidāmo labo vakaru bija pie blakus galdiņa sēdošā labi barotā vīra mums visiem divdesmit uzsauktās kolas skārdenes, un drīz pēc tam ali katram pie galda sēdošajam. Maksims strādā ogļu raktuvēs par inženieri un bija aizbraucis brīvdienās uz Baikālu, bet tad izdomājis, ka pie ezera ir pārāk mierīgi un klusi, un ja jau Ķīna tik tuvu, kāpēc gan nepārbraukt pāri robežai. Un tā trešo dienu katru vakaru dzerot un notriecot ogļu raktuvju lielo atvaļinājuma naudu, viņš nonāca mūsu kompānijā. Pēc desmitiem vakarā restorāns pēkšņi pārvērtās par diskoklubu, un uz deju grīdas gaismu zibšņos sāka griezties Sibīrijas daiļā dzimuma vecākās daļas zieds. Vismaz vakara sākumā dejoja tikai dāmas un tikai tās, kam pāri četrdesmit, kas pats par sevi nav nekas pārsteidzošs, bet tehno ritmi bija negaidīti. Pēc mirkļa sākās vakara akcija, kur mūsu grupas vadītājs vinnēja galveno balvu-- šampanieša pudeli. Protams, orandžā uzvarošā pingponga bumbiņa viņam tika iedota jau vakara sākumā.

Zialcaino ķīniešu ciemā

Šivei (室韦, shiwei) ciems atrodas tieši uz Ķīnas un Krievijas robežas. Šivei mūsu grupa piedzīvoja aitas kaušanu, malkas skaldīšanu un grēdā kraušanu, bet otrās diena vakarā pēc izjādēm ar zirgiem, blakus ciemam esošajos kalnos es varēju sagriezt kuplas bērzu un lapegļu slotas vakara krievu pirtij.
Mūsu viesu mājas saimnieces Donajas (krievu val. Тония) dēls, nedaudz paņēmis uz krūts pirmās dienas vakarā, stāstīja, ka Manču dinastijas laikā robežas šeit tā īsti nemaz nebija un vietējie varēja brīvi pārvietoties. Deviņpadsmitajā gadsimtā mongoļu, burjatu, un evenku klejotājus nomainīja ienācēji no Krievijas vidienes. Pirms diviem gadiem Burjatijā es vairākkārt redzēju tatāru ciemus, tāpēc pieļauju, ka šeit ieceļojušie bija ne tika Krievi, bet arī citas Krievijas impērijas tautības. Starp Pirmo un Otro Pasaules karu abu valstu centrālās valdības pierobežas dzīvi ietekmēja maz, lai gan reģionu pamatīgi izpostīja Japāņu okupācija. Abu komunistisko lielvalstu sākotnēji draudzīgās attiecības drīz nomainīji sāncensīga spriedze un piecdesmito gadu vidus Padomju Savienības aicināja Ķīnas pierobežā dzīvojošās mazākumtautības pārcelties uz to nominālo dzimteni. Līdzīgi Siņdzjaņā, kur uz Kazahiju pārvācās desmitiem tūkstoši kazahu, daudzi krievi pameta Ķīnu, jo īpaši Lielā lēciena neprātīgās un postošās kolektivizācijas dēļ.
Pierobežas Ķīnas pusē palika ļoti maz krievu, lielākoties jauktās ģimenes, un lai vieta nepaliktu tukša no Šaņduņas ieveda hui musulmaņu zemniekus. Ķīnas un Krievijas robežkaru laikā robežu slēdza un jebkādi sakari pat ar pāri robežupei esošo krievu ciematiņu nebija iespējami. Šivei krievi ātri asimilējās ķīniešu kultūrā un ekonomiski un sabiedriski piesaistījās Ķīnas un nevis Krievijas Tālo austrumu sabiedrībai. Pat Padomju savienības sabrukums nav daudz tuvinājis pierobežas lauku ciematu sakarus ar Krieviju, jo lai arī abu valstu iedzīvotājiem ir atviegloti robežšķēršošanas noteikumi, tie noder galvenokārt pilsētu iedzīvotājiem, kuri brauc uz kaimiņvalsti iepirkties, bet lauciniekiem pases nokārtošana un ceļš līdz 50 km attālajam Mandžoulī/Zabaikaļskas robežpārejas punktam sanāk pārāk garš un nav jau arī pēc kā triekties uz robežas otru pusi- radinieki jau sen ir nomiruši un pazuduši un visu pērkamo var nopirkt tepat Ķīnā.
Taču, neskatoties uz pārrobežu sakaru trūkumu, pēdējos gados un jo īpaši šogad Šivei piedzīvo ātru tūrisma ekonomikas attīstību tieši savas krieviskā mantojuma dēļ. Ķīniešu tūristi ir gatavi braukt uz valsts nomali, lai piedzīvotu lauciniecisku vienkāršību, bet jo īpaši, lai redzētu “zilacainos ķīniešus”- vietējos, kas izskatās pēc ārzemniekiem. Lai arī piedzīvojumu meklētāju ceļojumu plānos Šivei ir jau ilgi, pēdējā gada laikā tūrisms attīstās īpaši strauji. Ciemā ir uzceltas vairākas mazas viesnīciņas un daudzās mājās ir ieviestas īpašas istabas un pat piebūvētas mājas, lai uzņemtu viesus. Pat tūrismā iesaistītie ne vienmēr ir viennozīmīgi pārliecināti par šādu attīstības virzienu. Mūsu saimniece Donaja uzskata, ka lai gan pieaugoša turība nodrošina jaunas iespējas, piemēram, no pilsētām ir sākuši uz dzīvi atgriezties ciema jaunieši, tajā pašā laikā strauji tiek iznīcināta ciemata gaisotne un miers. Tāpat, uz šejieni ir sākuši pārvākties mazie uzņēmēji no citiem Ķīnas reģioniem un viņi bieži izkonkurē vietējos. Bez tam, par pārmaiņu vējiem un viesu interesēm ciemā liecina dāmas, kas izskatās pēc pasaules vecākā aroda smagā darba darītājām. Šivei ir īpaša vieta Ķīnā, kur kā ikvienā robežreģionā šejienes vēsture un cilvēku likteņi ir sarežģīti, bet kopš ciemu pamanījuši “tie tur augšā,” cieminiekiem atlec savs labums un viesu uzņemšana ir kļuvusi par sava veida pierobežas cerību.

Iekšējā (Dienvid) Mongolija

Haliara (海拉尔, haila'er) atrodas gandrīz pašos Iekšējās Mongolijas pašos ziemeļos, un, lai gan šeit dzīvo galvenokārt han ķīnieši, tā ir pazīstama kā mongoļu un evenku pilsēta. Evenku nomadu mednieki un ziemeļbriežu audzētāji tagad ir nometināti nelielā pilsētiņā blakus jaunajam Haliaras administratīvajam rajonam, bet par tautiņas pagātnes kultūras mantojumu liecina jaunais un modernais Evenku muzejs galvenās šosejas malā. Tur redzēto būtu interesanti salīdzināt ar Alberta un Lienes paslaik piedzīvoto, jo Evenki un Kanādas taigas iedzīvotāji ir ļoti līdzīgi gan izskatā un
senajās tradīcijās, gan arī mūsdienu sadzīves tradīcijās. Atšķirībā no Kanādas un ASV pirmiedzīvotāju parastajiem aprakstiem, šeit Ķīnā oficiāli piemin tikai labo-- evenku rokdarbus, viņu dalību atbrīvošanas karā pret Japāņiem un tagadējo labo dzīvi daudzstāvu namu ciematā. Uz jautājumu par to, kā nesen uz ciemu pārceltie evenki jūtas jaunajā dzīvē, gide atsaka, ka jaunajiem patīk, bet vecajiem esot garlaicīgi un viņi skumstot pēc mežiem un stepes. Pie rokas nav arī neviena evenka, kam uzprasīt, jo visi muzejā strādājošie ir han ķīnieši.
Otrs apmeklēšanas vērtais muzejs ir Vispasaules antifašistiskās pretošanās memoriāls, kas celts sadarbojoties krievu un ķīniešu armijām. Tas izvietots kādreizējā japāņu un Mančukuo vasaļvalstsT armijas štābā, no kura paveras skats uz visu pilsētu un apkārtni. Šeit pagājušā gadsimta 30.gados japāņi ar piespiedu darbos norīkota vietējā un ievesta darbaspēka palīdzību izveidoja milzīgu pazemes bunkuru sistēmu, lai nodrošinātu savas armijas bāzes izturību pret gaisa uzbrukumiem. Šeit arī bija viena no japāņu armijas ķīmisko un fizioloģisko eksperimentu bāze, kur uz kara gūstekņiem un vietējiem iedzīvotājiem izmēģināja bioloģiskos ieročus un dažādas ievainošanas un nogalināšanas metodes. Papildus sarežģītajai, bet nenoliedzami vienpusīgi atainotajai vēsturei, muzejs ir interesants arī ar to, ka atšķirībā no pārējās Iekšējās Mongolijas, kur mongoļu valodu raksta klasiskajā no uiguriem aizgūtajā rakstā, muzeja trilinguālo uzrakstu mongoļu versija rakstīta kirilicā, kā tas pašlaik pieņemts Mongolijā un Krievijā dzīvojošo mongoļu vidū. Vēl, ja gribas ko asāku, muzejam pievienot arī šautuve, kur katrs par 30 juaņām var izmēģināt roku šaušanā ar ķīniešu garstobra automātu. Šāda iespēja Ķīnā, kur ieroču izmantošanu kontrolē ļoti stingri, ir reta.
Haliarā iebraucam agri no rīta un no nakts vilciena devāmies uz viesnīcu. No mana 16.stāva istabiņas loga pavērās skats uz šīs 250 000 iedzīvotāju pilsētas centra daudzstāvu namiem, veco kokiem apaugušo dzīvojamo rajonu, un stepi ar milzīgām vējdzirnavām tālumā. Starp centra lielajiem namiem bija paslēpusies mošeja ar ziliem kupoliem un zelta smailēm. Izrādījās, ko todien bija svētā mēneša Ramada beigu svinību-- Eid-- otrā diena un mošejā bija sapulcējies milzīgs pūlis. Lai gan bija vēl tikai septembra vidus, Haliarā temperatūra bija ap nulli grādiem un es biju kā šalli aplicis savu arābu lakatu. Jau ienākot mošejas pagalmā, mani nopētīja puisis ar video kameru un pēc pāris minūtēm es stāvēju vietējās televīzijas kameras priekša un centos izskaidrot, ka es ļoti labprāt pievienojos hui (回, izrunā ar trešo toni) musulmaņiem viņu svinības un vēlu visiem to labāko, lai arī pats, neskatoties uz apģērbu, neesmu musulmanis.
Otrās dienas rītā piecēlos agrāk, lai pirms prom braukšanas vēl paspētu apskatīt no vilciena loga redzēto Tibetas budistu klosteri un milzīgi baltu stupu kalna galā. Klosteris ir pilnīgi jauns un lielākā lūgšanu ēka ir tikai dzelzsbetona karkass. Tempļa celtniecību finansē privāti ziedotāji un, spriežot pēc vārdiem uz ziedotāju saraksta, tie galvenokārt ir han ķīnieši. Mongoļu durvju sargs ļoti švakā ķīniešu valodā skaidroja, ka templi apmeklē daudz ķīniešu, bet nāk arī mongoļi un pat evenki. Ķīnā pašlaik ir milzīgs reliģijas uzplaukums un strauji attīstās gan no Rietumiem ievestas kristiešu sektas, gan tradicionālās reliģijas un tās atvases. Pēc gadiem ilgas ateisma sludināšanas, sabiedrība ir izslāpusi pēc tradīcijām un mistikas. Haliara (海拉尔, haila'er) atrodas gandrīz pašos Iekšējās Mongolijas pašos ziemeļos, un, lai gan šeit dzīvo galvenokārt han ķīnieši, tā ir pazīstama kā mongoļu un evenku pilsēta. Evenku nomadu mednieki un ziemeļbriežu audzētāji tagad ir nometināti nelielā pilsētiņā blakus jaunajam Haliaras administratīvajam rajonam, bet par tautiņas pagātnes kultūras mantojumu liecina jaunais un modernais Evenku muzejs galvenās šosejas malā. Tur redzēto būtu interesanti salīdzināt ar Alberta un Lienes paslaik piedzīvoto, jo Evenki un Kanādas taigas iedzīvotāji ir ļoti līdzīgi gan izskatā un
senajās tradīcijās, gan arī mūsdienu sadzīves tradīcijās. Atšķirībā no Kanādas un ASV pirmiedzīvotāju parastajiem aprakstiem, šeit Ķīnā oficiāli piemin tikai labo-- evenku rokdarbus, viņu dalību atbrīvošanas karā pret Japāņiem un tagadējo labo dzīvi daudzstāvu namu ciematā. Uz jautājumu par to, kā nesen uz ciemu pārceltie evenki jūtas jaunajā dzīvē, gide atsaka, ka jaunajiem patīk, bet vecajiem esot garlaicīgi un viņi skumstot pēc mežiem un stepes. Pie rokas nav arī neviena evenka, kam uzprasīt, jo visi muzejā strādājošie ir han ķīnieši.
Otrs apmeklēšanas vērtais muzejs ir Vispasaules antifašistiskās pretošanās memoriāls, kas celts sadarbojoties krievu un ķīniešu armijām. Tas izvietots kādreizējā japāņu un Mančukuo vasaļvalstsT armijas štābā, no kura paveras skats uz visu pilsētu un apkārtni. Šeit pagājušā gadsimta 30.gados japāņi ar piespiedu darbos norīkota vietējā un ievesta darbaspēka palīdzību izveidoja milzīgu pazemes bunkuru sistēmu, lai nodrošinātu savas armijas bāzes izturību pret gaisa uzbrukumiem. Šeit arī bija viena no japāņu armijas ķīmisko un fizioloģisko eksperimentu bāze, kur uz kara gūstekņiem un vietējiem iedzīvotājiem izmēģināja bioloģiskos ieročus un dažādas ievainošanas un nogalināšanas metodes. Papildus sarežģītajai, bet nenoliedzami vienpusīgi atainotajai vēsturei, muzejs ir interesants arī ar to, ka atšķirībā no pārējās Iekšējās Mongolijas, kur mongoļu valodu raksta klasiskajā no uiguriem aizgūtajā rakstā, muzeja trilinguālo uzrakstu mongoļu versija rakstīta kirilicā, kā tas pašlaik pieņemts Mongolijā un Krievijā dzīvojošo mongoļu vidū. Vēl, ja gribas ko asāku, muzejam pievienot arī šautuve, kur katrs par 30 juaņām var izmēģināt roku šaušanā ar ķīniešu garstobra automātu. Šāda iespēja Ķīnā, kur ieroču izmantošanu kontrolē ļoti stingri, ir reta.
Haliarā iebraucam agri no rīta un no nakts vilciena devāmies uz viesnīcu. No mana 16.stāva istabiņas loga pavērās skats uz šīs 250 000 iedzīvotāju pilsētas centra daudzstāvu namiem, veco kokiem apaugušo dzīvojamo rajonu, un stepi ar milzīgām vējdzirnavām tālumā. Starp centra lielajiem namiem bija paslēpusies mošeja ar ziliem kupoliem un zelta smailēm. Izrādījās, ko todien bija svētā mēneša Ramada beigu svinību-- Eid-- otrā diena un mošejā bija sapulcējies milzīgs pūlis. Lai gan bija vēl tikai septembra vidus, Haliarā temperatūra bija ap nulli grādiem un es biju kā šalli aplicis savu arābu lakatu. Jau ienākot mošejas pagalmā, mani nopētīja puisis ar video kameru un pēc pāris minūtēm es stāvēju vietējās televīzijas kameras priekša un centos izskaidrot, ka es ļoti labprāt pievienojos hui (回, izrunā ar trešo toni) musulmaņiem viņu svinības un vēlu visiem to labāko, lai arī pats, neskatoties uz apģērbu, neesmu musulmanis.
Otrās dienas rītā piecēlos agrāk, lai pirms prom braukšanas vēl paspētu apskatīt no vilciena loga redzēto Tibetas budistu klosteri un milzīgi baltu stupu kalna galā. Klosteris ir pilnīgi jauns un lielākā lūgšanu ēka ir tikai dzelzsbetona karkass. Tempļa celtniecību finansē privāti ziedotāji un, spriežot pēc vārdiem uz ziedotāju saraksta, tie galvenokārt ir han ķīnieši. Mongoļu durvju sargs ļoti švakā ķīniešu valodā skaidroja, ka templi apmeklē daudz ķīniešu, bet nāk arī mongoļi un pat evenki. Ķīnā pašlaik ir milzīgs reliģijas uzplaukums un strauji attīstās gan no Rietumiem ievestas kristiešu sektas, gan tradicionālās reliģijas un tās atvases. Pēc gadiem ilgas ateisma sludināšanas, sabiedrība ir izslāpusi pēc tradīcijām un mistikas.

Harbina

Heilongjiang provinces galvaspilsēta Harbina kādreiz bija nozīmīgs starptautisks centrs un kopš ekonomiskās liberalizācijas sākuma vietējā valdība aktīvi atbalsta ārzemnieciskā vēstures mantojuma saglabāšanu un popularizēšanu. Harbina atrodas vienas nakts vilciena brauciena attālumā uz ziemeļaustrumiem no Pekinas un dienas braucienā no Krievijas robežas. Šajā trīs miljonu iedzīvotāju pilsētā ir jūtama stipra krievu kultūras ietekme un tikpat pamatīga krievu tūristi klātbūtne.
Lai gan Harbinas apkārtnē cilvēki dzīvo jau tūkstošiem gadu, pati pilsēta ir daudz jaunāka par Ķīnas dienvidu senajām apdzīvotajām vietām. Mandžūru tautības apdzīvotajā apgabalā pilsēta sāka veidoties tikai pēc tam, kad 1896.gadā krievu cars piedāvā uzcelt Transmandžūrijas dzelzceļu, kas savienotu Maskavu un Sibīrijas lielās pilsētas ar Klusā okeāna ostām Ķīnas un Krievijas krastos. Pēc nedaudz vairāk kā desmit gadiem vilcieni tāpat kā šodien no Zabaikaļskas Krievijā līdz Dalianai vai Vladivostokai varēja nogādāt preces un zaldātus pāris dienu laikā.
Harbina kļuva par sakaru un tirdzniecības centru starp Eiropu, Krievijas Tālajiem austrumiem un Ķīnu līdzīgi kā no niecīga zvejniekciemata ātri izaugusī Šanhaja Ciņ valsts Dienvidaustrumos. Kīnas Republikas laikā šeit atradās vismaz 22 vēstniecības un konsulāti, ieskaitot pirmo Latvijas pārstāvniecību Ķīnā. Līdzīgi kā Šanhaja Harbina kļuva par Eiropā vajāto ebreju imigrācijas mērķi. Valstu oficiālās pārstāvniecības centās šeit radīt nelielas savas kultūras saliņas un gar tagadējo Centrālo ielu var saskatīt visu Eiropā jebkad valdījušo arhitektūras stilu ietekmi. Iespēja tirgoties ar Ķīnu un Eiropu piesaistīja visdažādāko starptautisko kapitālistu sabiedrību, bet Pirmais Pasaules karš šeit atdzina gāztās elites pārstāvjus- dažus ar dārglietām un mantību, bet daudzu ar tik cik mugurā un pie rokas.
Lielākā daļa ārzemnieku pameta Herbinu līdz ar Japānas iebrukumu Mandžūrijā un līdz Ķīnas kontroles atjaunošanai 1945.gadā no laowai (老外, svešzemnieks) palikuši bija vien daži krievi un dažas jauktās ģimenes. Radikālā komunisma laikā pilsētas rietumnieciskie vaibsti tika atstāti novārtā un bieži ar nodomu bojāti, bet līdz ar ekonomikas reformām un jo īpaši pēc Padomju Savienības sabrukuma atjaunojās sakari ar Krieviju un lepnums par kādreizējo ārzemnieku ietekmi.
Tagad daļa no klasicisma, jūgenda, un visdažādākā eklektisma celtnēm ir atjaunotas un Centrālā iela ir kā Maskavas Arbata un Rīgas Alberta ielas sajaukums. Lēni drūpošā Sofijas pareizticīgo katedrāle ir viens no pilsētas simboliem, bet laukumā pie tās šodien Haier un Hyndai ar pompu izrādīja savus ražojumus. Krievu tūristi brauc uz šejieni iepirkt lētus Ķīnas ražojumus un ķīnieši no visas valsts brauc apskatīt pilsētas ārzemnieciskumu un iepirkt matroškas.
Iebraucot Harbinā no dievidiem, ir skaidri redzams pilsētas rūpnieciskais mantojums ar rūsējošām fabrikām un ogļu un izdedžu kaudzēm. Uz ziemeļiem no Harbinas atrodas valsts lielākais naftas ieguves un pārstrādes reģions un no nakts vilciena loga paveras gandrīz pasakains skats uz naftas rūpnīcu atgāžu liesmām.
Pilsētas centrā ir vērts apskatīt Staļina parku, kur Soņhua upes krastā neskaitāmi atpūtnieki var izbaudīt vēsos rudens saules starus, bet drosmīgākie var pārcelties pāri upei ar gaisa vagoniņu, vai daudz lētāk un drošāk ar kuģīti. Nedaudz ārpus pilsētas atrodas Sibīrijas tīģeru parks, kur valdības pieskatīti dzīvo ap 800 Mandžūrijas tīģeru. Lai gan oficiālais parka nolūks ir tīģeru sugas saglabāšana un kādreiz nākotnē arī savvaļas populācijas atjaunošana, pašlaik neviens tīģeris vaļā vēl nav atlaists, bet tūristiem ir iespēja izklaidēties, par 50 juaņām tīģeru aplokā iemetot dzīvu vistu, ko saplosa vienā momentā. Tie, kam pa kabatai ir 100 juaņas, var nopirkt zosi, kas nodrošinās daudz interesantāku izklaidi. Zosi ielaiž dīķī, un tiklīdz tīģeris tai piepeld klāt, tā zoss ienirst un uzpeld citā dīķa malā. Lai gan ilgtermiņā zosij nav nekādu izdzīvošanas izredžu, mūsu gide apgalvoja, ka gudrākās zosis izdzīvojot līdz pat trim vai četrām dienām. Izklaides ar tīģeriem iespējams nobeigt, nofotografējoties ar nesen dzimušu tīģerēnu, lai gan fotografēšanās mieru traucē tīģermāte, kas atrodas zem būra, kur stāv tūristi un ar niknu aci nopēta katru, kas pieskaras mazajai pūkainajai radībiņai.