Kopmītnes

Iela gar kopmītnēm.

Kopmītnes. Mana virtuve ir tieši zem apaļā uzraksta Tautību universitāte.

Skats no loga.

Vēlēšanas, iešana latviešos, zobārsts, un atgriešanās amerikāņos

Balsošana sestdienas vēlēšanas bija patīkama atgriešanās vēstniecībā Pekinā, kur jau bez pazīstamām sejām iepazinos ar jauno vēstniecības referentu. Prieks redzēt, ka pārstāvniecība pēc iepriekšējo gadu krasās apgriešanas šeit atkal sāk palielināties.

Vēlēšanu vakarā biju draugos izsludinājis tikšanos latviešiem, un lai gan pieteikušās bija vien divas meitenes, man par pārsteigumu aptuveni pusstundu pirms norunātā laika atskanēja telefona zvans un puisis vārdā Jānis vaicāja, kad būšu klāt, jo esot sanākušu jau par 10 cilvēku.

Vakars izvērsās labu labais ar vakariņām pie garā galda, kam sekoja klubu un bāru izpēte, kura dažiem beidzās tikai ap pieciem nākamajā rītā. Sanākušie letiņi bija Pekinā dzīvojošo ārzemnieku profilam atbilstoša: jauni un uzņēmīgi cilvēki. Lielākā daļa studentu, kas ir šeit vai nu apmaiņas programmās, vai arī mācās valodu. Klāt bija arī kopš neatkarības atjaunošanas pirmā latviešu valodas skolotāja, kas Ārzemju valodu universitātē pasniedz latviešu valodu. Bez tam, izrādījās, ka vismaz ar vienu puisi mums bija bijusi viena un tā pati audzinātāja skolas laikā.

Svētdienas rītā izdarīju pirmo no tiesas drosmīgo lieto, kopš esmu šeit ieradies—aizgāju pie zobārsta. Īstenībā gan ne pie zobārsta, bet higiēnista, no kā man parasti nav bail, bet šoreiz nācās pārvarēt diezgan lielu nedrošību. Esmu iemācījies uzticēties lielākajai daļai šejienes pakalpojumu un lietu, lai arī bieži mani nepamet sajūta, ka šis un tas ir pavirši un nekvalitatīvi izdarīts. Dažreiz šī sajūta ir pamatota, bet bieži vainīga ir vien manis paša nemācēšana precīzi pajautāt un izskaidrot, ko vēlos. Veselības lietās šī nedrošības sajūta ir īpaši izteikta. Pat Mazsalacas slimnīcā, kur māsiņas un dakteres pazīstamas jau no zīdaiņa pošu laikiem, ir diezgan sarežģīti saprast, kas īsti notiek. Pāris reizes, kad esmu bijis pie zobārstiem un ārstiem, runājot angļu un dāņu valodās, tas bija patīkami, bet nedrošības un nepārliecinātības sajūta ir vēl lielāka kā runājot latviski.

Tā nu nolēmu, ka jau gadu neesmu bijis pie higiēnista, un šī ir brīnišķīga iespēja iemēģināt veiksmi un patikšanu iešanā pie ārstiem šeit. Pie higiēnista taču nekas slikts nevar notikt. Un tā arī bija. Vizīte bija ļoti patīkama un vienkārša, bez jebkādiem starpgadījumiem, atskaitot manu nespēju pareizi aizpildīt pieteikšanās anketu. Bija arī kultūras nianses. Ir jau pierasts, ka pieņemtais pieklājīgais attālums gan starp pazīstamiem gan svešiem šeit ir daudz mazāks kā Eiropā un Amerikā, bet nedaudz pārsteidza, cik tuvu zobārsts pielieca savu galvu tā, ka viņa zods gandrīz skāra manu pieri.

Bet svētdienas vakaru nobeidzu jau pavisam citā situācijā un noskaņā. Vitmena koledžas starptautisko studentu uzņemšanas koordinators šonedēļ Pekinā beidza gandrīz mēnesi garu studentu piesaistes braucienu, apbraukājot vidusskolas visā Āzijā sākot ar Seulu un beidzot ar Džakartu. Pirms došanās atpakaļ uz Valu pirmdienas rītā, mēs kopā ar otru pašlaik šeit dzīvojošu Vitmena absolventu svētdienas vakarā noorganizējām tikšanos mazā tibetiešu restorāniņā. Trīs stundas pagāja nemanot, jo, neskatoties uz neierasto ēdienu un iekārtojumu, biju nokļuvis atpakaļ Vitmena pasaulē ar sarunām par Ķīnas vēsturi, diskriminācijas novēršanu izglītībā un jo īpaši uzņemšanas procesā, un Kanta filozofiju.

Vienas nedēļas nogales laikā pārvietošanās starp tik dažādām kultūrām ir nogurdinājusi, tāpēc tagad jāiet pie miera, lai spētu piecelties uz pirmo lekciju rīt no rīta: Marksisms –Ļeņinisms un Mao Zeduna ideoloģija.

Atpakaļ Pekinā

Pēc garā un negaidītā lidojuma no Helsinkiem, kur nonācu tāpēc, ka lidojums Rīga-Taškenta kavējās ASV Austrumkrasta nelāgo laikapstākļu dēļ, Pekina izskatījās uz matu kādu to atstāju pirms gada. Pilsētu ieraudzīju labi ja minūti pirms lidmašīnas ratu pieskaršanās zemei, jo to klāja bieza brūna migla. Negaidīti lidmašīnu sagaidīja Tatas bruņotās policijas apsardze, jo kā jau lidmašīnā atrastajā avīzē biju lasījis, Pekinas lidostā tobrīd bija paaugstināts apsardzes līmenis, lai nodrošinātos pret iespējamām nekārtībām Xiņdzjaņā notiekošās starptautiskās izstādes laikā.
Reģistrēšanās Pekinas Tautību universitātē bija vienlaicīgi gan patīkama, gan arī nedaudz biedējoša. Atskārtu, ka esmu atpakaļ vietā, kur jāstāv rindās, lai nonāktu pie darbiniekiem, kuri, lai arī ļoti cenšas, paši neko daudz nevar palīdzēt, lai arī kāds jautājums būtu jārisina. Dabūju skriet uz priekšu un atpakaļ, jo izrādās, ka nezkādu iemeslu dēļ es vēljoprojām skaitos Ārzemju valodu universitātes studentiņš un Tautību augstskola nevar mani piereģistrēt. Tagad vēl vismaz pāris dienas nevarēšu dabūt ēdamzālē un bibliotēkā izmantojamo identifikācijas karti.
Pēc tam, kad biju piereģistrējies kā ārzemju students, saņēmu apzīmogotu lapiņu ar paziņojumu, ka esmu ārzemju students un ka varu studēt etnoekoloģijas fakultātē. Nonākot fakultātē, kas atrodas eksakto zinātņu korpusa 11. stāvā, izrādījās, ka neesmu studentu sarakstā. Tad nu vilku ārā savu apzīmogotu papīrīti un droši apgalvoju, ka taisnība ir man un es esmu viņu students neskatoties uz to, ka sekretāre spēja atcerēties tikai vienu gadījumu, kad fakultātē bijis korejiešu students, un citu ārzemnieku tur neesot. Pēc telefona zvana uz starptautisko nodaļu apstiprinājās, ka man taisnība un tagad rīt jādodas atpakaļ, lai piereģistrētos kopā ar pārējiem jaunajiem doktorantiem.
Ar augstskolu var nedaudz iepazīties šeit: http://j.map.baidu.com/jOTeJ Ar A atzēmēti galvenie vārti, J ir manas kopmītnes, bet tur, kur atrodas ceļamkrāns, tagad slejas Dzīvībs un ekoloģijas fakultātes ēka.
Kopmītnēs solītā trīsistabu dzīvokļa vietā man ierādīts divistabu dzīvoklītis, kas jādala ar vēl vienu studentu. Tajā paredzēta dalīta guļamistaba un kopēja viesistaba, bet iepriekšējie iemītnieki dzīvojuši katrs savā istabā un viesistabu ar skapjiem un aizkariem viesistabu atdalījuši no koridora. Tā kā istabas biedrs ir iekārtojies guļamistabā, man pienākas viesistaba. Neesmu sajūsmā par iekārtojumu, bet pēc pamatīgas tīrīšanas dzīves vieta būs labu labā. Pašlaik gan vēl kopmītnēs nedzīvoju un tā vietā viesojos pie draugiem pilsētas austrumos, jo mācības pa īstam nesāksies vismaz līdz nākamajai nedēļai.
Vēl paspēju pagājušnedēļ vienu dienu pastrādāt mobilo telefonu testēšanas firmā. Tad arī sāku rakstīt šo ierakstu, jo todien nebija daudz darāmā, bet nebija arī pietiekami daudz brīvā laika, lai ierakstu pabeigtu. Bija patīkami atgriezties ierastajā vietā, lai gan pa ceļam apmaldījos, jo mazā metro stacija gada laikā ir kļuvusi par metro pārsēšanās staciju ar trim izejām un tai garām uzcelts sešu vai astoņu joslu virs zemes pacelts lielceļš. Šejienes pārmaiņu temps ir neaptverams!
Protams, vienas dienas darbiņš bija patīkams papildinājums kabatai, tāpat kā šodien beidzot izmaksātā stipendija. Tagad ar naudu kabatā un drošību, ka atradīsies arī vietiņa lekcijās, varu sākt gatavoties mācībām. Uz piektdienu jāsagatavo pirmais mājasdarbs ķīniešu rakstības kursam. Sestdien jāiet vēlēt, bet sestdienas vakarā ar dragiem.lv palīdzību organizēju sanākšanu šeit dzīvojošajiem latviešiem.

Pamatskolas klasesbiedrene Zane ir ieradusies Kembridžā liela piedzīvojuma un dzīves mācību meklējumos, tāpēc noteikti bija viņu jāuzaicina uz pieklājīgām uzņemšanas vakariņām :)

Miķeļdienas semestra beigas

Ar Jaunā gada sagaidīšanu esmu nonācis Miķeļdienas semestra (tā šeit sauc rudens semestri starp oktobri un janvāri) beigu fāzē: kārtoju eksāmenus un rakstu darbus, kas jānodod nakamnedēļ. Taču pie reizes izdevās arī divas reizes iesprukt upē uz airēšanu. Viens no komandas biedriem ir nopircis jaunu smalku pie galvas piemontējamu kameru, un tāpēc varu piedāvāt video on ceturtdienas pēcpusdienas airēšanas. Mani var atpazīt pēc tā, ka gandrīz nepārtraukti neesmu īsti ritmā ar pārējiem, un vēl jāpiezīmē, ka šis ir viens no labākajiem video. Pārējos iet vēl trakāk!