Bordertouna

Robežpilsētām piemīt īpašs šarms, bet Mandžoulī (满洲里) pārspēj jebko iepriekš pieredzētu. Iebraucot pilsētā no Hulunbeir stepes puses, skatam viena pēc otras paveras franču rokoko pils, neogotiska katedrāle un Tang dinastijas stila ēku komplekss ar zeltītiem jumtiem. Pilsētas centrā ikvienu prasto un vulgāro celtni tā pārspēja katra nākošā, ka Vegasas bezgaumība nobāl salīdzinājumā ar galveno Krievijas un Ķīnas robežpārejas punktu. Mandžoulī ļoti atgādina ASV un Meksikas robežu gan apkārtējās vides ziņā, jo pilsētai visapkārt plešas brūna tuksnešaina stepe, gan cilvēku izskatā un uzvedībā.
Caur šejieni ieved vairāk kā pusi no Ķīnas sauszemes importa, galvenokārt kokmateriālus un naftas produktus. Pilsēta sāka augt kā uz burvju mājiena pēc Krievijas robežas atvēršanas 90. gadu sākumā, un pašlaik šeit dzīvo ap 300 000 cilvēku, bet kā skaidri nojaušams no visuresošajiem uzrakstiem krievu valodā un krievu tūristiem, liela daļa pircēju šeit ir Krievijas Tālo austrumu un Sibīrijas iedzīvotāji. Iepirkties braucējus uz Mandžoulī ar autobusiem un mikroautobusiem ved pieredzējuši iepirkšanās gidi, bet veikalos un tirgos pircējus sagaida krieviski runājoši ķīniešu un mongoļu pārdevēji. Nopirkt šeit var visu, lai gan par kvalitāti jāšaubās. Pilsētas galvenās ielas veikali specializējas santehnikas tirdzniecība, bet citās ielās var atrast apģērbu, apavu, trauku, elektronikas, dārzniecības preču kā arī neskaitāmus krievu suvenīru veikalus.
Par robežas tuvumu liecina arī daudzu apšaubāmu tipāžu klātbūtne. Dažāda vecumu kungi un kundzes uz ielas piedāvā palīdzību atrast un nokārtot jebko, kas vien varētu būt nepieciešams. Piemēram, kādā omulīgā burjatu ēstūzi satiku puisi no Ulanudes, kurš mācās Daliaņā, un pašlaik bija ceļā no kaut kurienes uz kaut kurieni. Pēc īsas sarunas krievu un ķīniešu valodu sajaukumā, viņš piecēlās, bet tā vietā, lai samaksātu par pusdienām, apkalpotāja pasniedza viņam Krievijas Federācijas pasi un mazu kaudzīti dokumentu, ko viņš pirms ašas atvadīšanās un aiziešanas, rūpīgi pārskatīja. Katram šeit ir sava štelle un citu darīšanās jaukties bez vajadzības nedrīkst.
Pēdējā dienā pirms izbraukšanas atpakaļ uz Pekinu, mēs kopā ar otru grupas vadītāju noorganizējām atvadu balli krievu restorānā Марина 888. Amerikāņu studentiem nebija ne jausmas, ko vajadzētu ēst krievu restorānā un no ēdienkartes ķīniešu valodas versijas saprast, ko piedāvā, bija neiespējami. Tāpēc es pasūtīju vakariņas pēc pilnas programmas ar soļanku, salātiem, un nedaudz apšaubāmu kotleti un kartupeļu biezputru, un viss kā par brīnumi izrādījās ļoti garšīgs un gandrīz vai autentisks, kas ir reta parādība ārzemju ēdieniem Ķīnā. Šo restorānu mums bija ieteicis īpaša kontaktpersona-- mums zināms ubags bez kājām, kas pārvietojas uz šļūcamdēļu uz riteņiem, ieteica Marinas restorānu tā nakts uzdzīves dēļ. Pirmā pazīme par gaidāmo labo vakaru bija pie blakus galdiņa sēdošā labi barotā vīra mums visiem divdesmit uzsauktās kolas skārdenes, un drīz pēc tam ali katram pie galda sēdošajam. Maksims strādā ogļu raktuvēs par inženieri un bija aizbraucis brīvdienās uz Baikālu, bet tad izdomājis, ka pie ezera ir pārāk mierīgi un klusi, un ja jau Ķīna tik tuvu, kāpēc gan nepārbraukt pāri robežai. Un tā trešo dienu katru vakaru dzerot un notriecot ogļu raktuvju lielo atvaļinājuma naudu, viņš nonāca mūsu kompānijā. Pēc desmitiem vakarā restorāns pēkšņi pārvērtās par diskoklubu, un uz deju grīdas gaismu zibšņos sāka griezties Sibīrijas daiļā dzimuma vecākās daļas zieds. Vismaz vakara sākumā dejoja tikai dāmas un tikai tās, kam pāri četrdesmit, kas pats par sevi nav nekas pārsteidzošs, bet tehno ritmi bija negaidīti. Pēc mirkļa sākās vakara akcija, kur mūsu grupas vadītājs vinnēja galveno balvu-- šampanieša pudeli. Protams, orandžā uzvarošā pingponga bumbiņa viņam tika iedota jau vakara sākumā.