Tikko ir beigusies latviešu tradīciju nometne "Tilts uz mājām", kas Krasnojarskā pulcēja ap četrdesmit dalībniekus no Sibīrijas un Latvijas. Četras dienas mēs kopā ar krasnajarciem, omskiešiem, bebrovkiešiem, ačinskiešiem, kā arī Amatas novada delegāciju un folkloras kopu "Ore" braucām ar plostu pa Jeņisejas pieteku Manu. Sibīrieši brauca uz nometni, lai uzlabotu latviešu valodas prasmi un mācītos gan kokļu taisīšanu, gan celaiņu aušanu oriešu vadībā un vienkārši būtu kopā, bet no Latvijas, gan tie, kas Sibīrijā auguši, gan tie, kas tur bija pirmo reizi, brauca, lai būtu kopā ar latviešu sibīriešiem.
Par iespējamu nometni šeit Krasnojarskā dzirdēju jau pagājšgad Baškīrijā. Toreiz Krasnojarskas ansambļa vadītāja un šejienes latviešu biedrības jaunā un enerģiskā priekšsēdētājas vietniece Nastja man stāstīja, ka nākošgad šeit būs nometne, un būtu jābrauc, ja vien var. Pagājšvasar par to domāju, bet kad izrādījās, ka darbs Pekinā beidzās 8.augustā pusdienlaikā, nometne sākas 9.augustā no rīta, bet nedēļas vienīgais tiešais reiss starp Pekinu un Krasnojarsku ir astotajā vakarā, bija skaidrs, ka liktens ir lēmis atgriezties Krasnojarskā. Pirmo reizi šeit biju pirms trim gadiem uz stundu, kad vilciens Vostok no Maskavas uz Pekinu uz stundu apstājās Krasnojarskā un man bija iespēja apskatīt grezni atremontēto staciju, restaurēto vilciena lokomotīvi ar uzrakstu "Visu uz fronti!" kā arī krāšņu mozaīku ar Vladimiru Uļjanovu blakus stacijai. Arī šoreiz pabijām stacijā, jo ar elektrovilcienu braucām uz ciemu Suhanoj, taču tas bija jau pēc nometnes.
Ielidoju Krasnojarskā, kur lidostā mani sagaidīga Nastja ar tēvu Alekseju, ap diviem naktī, bet pēc stundas pie galda, kas bija nokrauts ar svaigi ceptiem pīrāgiem, man pretī sēdēja Nastjas mamma Klaudija un skaistā latgaļu valodā stāstīja, ka todien lijis liels ļīts. Klaudija ir pus latviete, pus latgaliete, bet pasē ierakstīts latgaliete, jo Krievijā latgaļus skaita par atsevišķu tautu. Alekseja ģimenes kokam ir burjatu un vāciešu saknes.
Nākamajā rītā pavadījām divas stundas cītīgi un rūpīgi aizpildot imigrācijas reģistrācijas anketas pasta nodaļā. Iebraucējiem Krievijā ir trīs dienu laikā jāreģistrējas migrācijas dienestā, bet anketas jāaizpilda bez pleķiem. Labi, ka Nastjai labs rokraksts, jo, ar manu roku rakstot, es tā arī būtu palicis nereģistrēts.
Pēc tam devāmies uz viesnīcu "Ziemeļi", kur bez siltā ūdens un pilnībā reģistrācijas personāla nelaipnībā dzīvoja lielākā daļa pasākuma no tālienes atbraukušo viesu. Divas stundas un pāris tautasdziesmas autobusā un mēs jau bijām pie Manas, kur braši, kau arī saguruši, puiši lika kopā divus plostus- Junonu un Lastočku. Uz tiem, atsevišķi, vai kopā sasietiem, mēs pavadījām četras dienas-- tur arī ēdām, dzērām, dziedājām, runājām, un darbus darījām. Naktis pārlaidām krastā uzceltās teltīs.
Pēc plostošanas vēl bija viena diena Krasnojarskas un apkārtnes iepazīšanai, kā arī pilsētas un apgabala pārstāvju satikšanai. Pēdējā dienā es stāstīju par citām latviešu nometnēm ārpus Latvijas, bet pasākumu noslēdza koncerts. Viennozīmīgi-- kaut arī nometne bija maza, tā bija labi izdevusies, un beigās omskieši solījās tādu nākošgad organizēt pie sevis.
Pēc nometnes beigām Latvijas viesiem bija iespēja viesoties pie Ujar (Уяр) rajona Suhanoj ciemā dzīvojošajiem latviešiem pāris stundu braucienā uz austrumiem no Kransnojarskas. Tur vēl Stoļipina reformas laikā un pat pirms tam iebrauca latgaļu un latviešu zemnieki, cēla hutorus (viensētas) un turpināja runāt savā valodā, iet savās skolās, un dziedāt dziesmas. Atkulakošana un kolektivizācija saveda viensētniekus ciemos un izbeidza mazākumtautību kultūras patstāvību, bet kolhozu sistēmas sabrukums ir novedis pie saimnieciska pagrimuma, un šoreiz mūs ar karogu un "Še' kur ozoli" sagaidīja vien večiņas un divas mazmeitas. Dziedāja skaisti, bet ar vārdiem par to, ka nekas jau daudz vairs nav palicis. Skaisti, bet skumji.
Sibīrija ir skaista, bagāta, bet arī grūtsirdīga, un, spriežot pēc smalko mašīnu agresīvās braukšanas pa Krasnojarskas ielām, ārkārtīgi agresīva. Šķiet, latvieši tur dzīvo labi, lai arī ne tik labi, kā paši stāsta par dzīvi pagātnē.
