Balsošana sestdienas vēlēšanas bija patīkama atgriešanās vēstniecībā Pekinā, kur jau bez pazīstamām sejām iepazinos ar jauno vēstniecības referentu. Prieks redzēt, ka pārstāvniecība pēc iepriekšējo gadu krasās apgriešanas šeit atkal sāk palielināties.
Vēlēšanu vakarā biju draugos izsludinājis tikšanos latviešiem, un lai gan pieteikušās bija vien divas meitenes, man par pārsteigumu aptuveni pusstundu pirms norunātā laika atskanēja telefona zvans un puisis vārdā Jānis vaicāja, kad būšu klāt, jo esot sanākušu jau par 10 cilvēku.
Vakars izvērsās labu labais ar vakariņām pie garā galda, kam sekoja klubu un bāru izpēte, kura dažiem beidzās tikai ap pieciem nākamajā rītā. Sanākušie letiņi bija Pekinā dzīvojošo ārzemnieku profilam atbilstoša: jauni un uzņēmīgi cilvēki. Lielākā daļa studentu, kas ir šeit vai nu apmaiņas programmās, vai arī mācās valodu. Klāt bija arī kopš neatkarības atjaunošanas pirmā latviešu valodas skolotāja, kas Ārzemju valodu universitātē pasniedz latviešu valodu. Bez tam, izrādījās, ka vismaz ar vienu puisi mums bija bijusi viena un tā pati audzinātāja skolas laikā.
Svētdienas rītā izdarīju pirmo no tiesas drosmīgo lieto, kopš esmu šeit ieradies—aizgāju pie zobārsta. Īstenībā gan ne pie zobārsta, bet higiēnista, no kā man parasti nav bail, bet šoreiz nācās pārvarēt diezgan lielu nedrošību. Esmu iemācījies uzticēties lielākajai daļai šejienes pakalpojumu un lietu, lai arī bieži mani nepamet sajūta, ka šis un tas ir pavirši un nekvalitatīvi izdarīts. Dažreiz šī sajūta ir pamatota, bet bieži vainīga ir vien manis paša nemācēšana precīzi pajautāt un izskaidrot, ko vēlos. Veselības lietās šī nedrošības sajūta ir īpaši izteikta. Pat Mazsalacas slimnīcā, kur māsiņas un dakteres pazīstamas jau no zīdaiņa pošu laikiem, ir diezgan sarežģīti saprast, kas īsti notiek. Pāris reizes, kad esmu bijis pie zobārstiem un ārstiem, runājot angļu un dāņu valodās, tas bija patīkami, bet nedrošības un nepārliecinātības sajūta ir vēl lielāka kā runājot latviski.
Tā nu nolēmu, ka jau gadu neesmu bijis pie higiēnista, un šī ir brīnišķīga iespēja iemēģināt veiksmi un patikšanu iešanā pie ārstiem šeit. Pie higiēnista taču nekas slikts nevar notikt. Un tā arī bija. Vizīte bija ļoti patīkama un vienkārša, bez jebkādiem starpgadījumiem, atskaitot manu nespēju pareizi aizpildīt pieteikšanās anketu. Bija arī kultūras nianses. Ir jau pierasts, ka pieņemtais pieklājīgais attālums gan starp pazīstamiem gan svešiem šeit ir daudz mazāks kā Eiropā un Amerikā, bet nedaudz pārsteidza, cik tuvu zobārsts pielieca savu galvu tā, ka viņa zods gandrīz skāra manu pieri.
Bet svētdienas vakaru nobeidzu jau pavisam citā situācijā un noskaņā. Vitmena koledžas starptautisko studentu uzņemšanas koordinators šonedēļ Pekinā beidza gandrīz mēnesi garu studentu piesaistes braucienu, apbraukājot vidusskolas visā Āzijā sākot ar Seulu un beidzot ar Džakartu. Pirms došanās atpakaļ uz Valu pirmdienas rītā, mēs kopā ar otru pašlaik šeit dzīvojošu Vitmena absolventu svētdienas vakarā noorganizējām tikšanos mazā tibetiešu restorāniņā. Trīs stundas pagāja nemanot, jo, neskatoties uz neierasto ēdienu un iekārtojumu, biju nokļuvis atpakaļ Vitmena pasaulē ar sarunām par Ķīnas vēsturi, diskriminācijas novēršanu izglītībā un jo īpaši uzņemšanas procesā, un Kanta filozofiju.
Vienas nedēļas nogales laikā pārvietošanās starp tik dažādām kultūrām ir nogurdinājusi, tāpēc tagad jāiet pie miera, lai spētu piecelties uz pirmo lekciju rīt no rīta: Marksisms –Ļeņinisms un Mao Zeduna ideoloģija.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru