Harbina

Heilongjiang provinces galvaspilsēta Harbina kādreiz bija nozīmīgs starptautisks centrs un kopš ekonomiskās liberalizācijas sākuma vietējā valdība aktīvi atbalsta ārzemnieciskā vēstures mantojuma saglabāšanu un popularizēšanu. Harbina atrodas vienas nakts vilciena brauciena attālumā uz ziemeļaustrumiem no Pekinas un dienas braucienā no Krievijas robežas. Šajā trīs miljonu iedzīvotāju pilsētā ir jūtama stipra krievu kultūras ietekme un tikpat pamatīga krievu tūristi klātbūtne.
Lai gan Harbinas apkārtnē cilvēki dzīvo jau tūkstošiem gadu, pati pilsēta ir daudz jaunāka par Ķīnas dienvidu senajām apdzīvotajām vietām. Mandžūru tautības apdzīvotajā apgabalā pilsēta sāka veidoties tikai pēc tam, kad 1896.gadā krievu cars piedāvā uzcelt Transmandžūrijas dzelzceļu, kas savienotu Maskavu un Sibīrijas lielās pilsētas ar Klusā okeāna ostām Ķīnas un Krievijas krastos. Pēc nedaudz vairāk kā desmit gadiem vilcieni tāpat kā šodien no Zabaikaļskas Krievijā līdz Dalianai vai Vladivostokai varēja nogādāt preces un zaldātus pāris dienu laikā.
Harbina kļuva par sakaru un tirdzniecības centru starp Eiropu, Krievijas Tālajiem austrumiem un Ķīnu līdzīgi kā no niecīga zvejniekciemata ātri izaugusī Šanhaja Ciņ valsts Dienvidaustrumos. Kīnas Republikas laikā šeit atradās vismaz 22 vēstniecības un konsulāti, ieskaitot pirmo Latvijas pārstāvniecību Ķīnā. Līdzīgi kā Šanhaja Harbina kļuva par Eiropā vajāto ebreju imigrācijas mērķi. Valstu oficiālās pārstāvniecības centās šeit radīt nelielas savas kultūras saliņas un gar tagadējo Centrālo ielu var saskatīt visu Eiropā jebkad valdījušo arhitektūras stilu ietekmi. Iespēja tirgoties ar Ķīnu un Eiropu piesaistīja visdažādāko starptautisko kapitālistu sabiedrību, bet Pirmais Pasaules karš šeit atdzina gāztās elites pārstāvjus- dažus ar dārglietām un mantību, bet daudzu ar tik cik mugurā un pie rokas.
Lielākā daļa ārzemnieku pameta Herbinu līdz ar Japānas iebrukumu Mandžūrijā un līdz Ķīnas kontroles atjaunošanai 1945.gadā no laowai (老外, svešzemnieks) palikuši bija vien daži krievi un dažas jauktās ģimenes. Radikālā komunisma laikā pilsētas rietumnieciskie vaibsti tika atstāti novārtā un bieži ar nodomu bojāti, bet līdz ar ekonomikas reformām un jo īpaši pēc Padomju Savienības sabrukuma atjaunojās sakari ar Krieviju un lepnums par kādreizējo ārzemnieku ietekmi.
Tagad daļa no klasicisma, jūgenda, un visdažādākā eklektisma celtnēm ir atjaunotas un Centrālā iela ir kā Maskavas Arbata un Rīgas Alberta ielas sajaukums. Lēni drūpošā Sofijas pareizticīgo katedrāle ir viens no pilsētas simboliem, bet laukumā pie tās šodien Haier un Hyndai ar pompu izrādīja savus ražojumus. Krievu tūristi brauc uz šejieni iepirkt lētus Ķīnas ražojumus un ķīnieši no visas valsts brauc apskatīt pilsētas ārzemnieciskumu un iepirkt matroškas.
Iebraucot Harbinā no dievidiem, ir skaidri redzams pilsētas rūpnieciskais mantojums ar rūsējošām fabrikām un ogļu un izdedžu kaudzēm. Uz ziemeļiem no Harbinas atrodas valsts lielākais naftas ieguves un pārstrādes reģions un no nakts vilciena loga paveras gandrīz pasakains skats uz naftas rūpnīcu atgāžu liesmām.
Pilsētas centrā ir vērts apskatīt Staļina parku, kur Soņhua upes krastā neskaitāmi atpūtnieki var izbaudīt vēsos rudens saules starus, bet drosmīgākie var pārcelties pāri upei ar gaisa vagoniņu, vai daudz lētāk un drošāk ar kuģīti. Nedaudz ārpus pilsētas atrodas Sibīrijas tīģeru parks, kur valdības pieskatīti dzīvo ap 800 Mandžūrijas tīģeru. Lai gan oficiālais parka nolūks ir tīģeru sugas saglabāšana un kādreiz nākotnē arī savvaļas populācijas atjaunošana, pašlaik neviens tīģeris vaļā vēl nav atlaists, bet tūristiem ir iespēja izklaidēties, par 50 juaņām tīģeru aplokā iemetot dzīvu vistu, ko saplosa vienā momentā. Tie, kam pa kabatai ir 100 juaņas, var nopirkt zosi, kas nodrošinās daudz interesantāku izklaidi. Zosi ielaiž dīķī, un tiklīdz tīģeris tai piepeld klāt, tā zoss ienirst un uzpeld citā dīķa malā. Lai gan ilgtermiņā zosij nav nekādu izdzīvošanas izredžu, mūsu gide apgalvoja, ka gudrākās zosis izdzīvojot līdz pat trim vai četrām dienām. Izklaides ar tīģeriem iespējams nobeigt, nofotografējoties ar nesen dzimušu tīģerēnu, lai gan fotografēšanās mieru traucē tīģermāte, kas atrodas zem būra, kur stāv tūristi un ar niknu aci nopēta katru, kas pieskaras mazajai pūkainajai radībiņai.