otrdiena, 2009. gada 29. septembris
Terijs Fokss(Terry Fox)
Terijs Fokss bija kanaadieshu sportists, kursh 70to gadu beigaas zaudeeja labo kaaju, kad vinam atklaaja kaula audzeeju! vinsh izleema nepadoties, bet piesaistiit Pasaules uzmaniibu un vaakt ziedojumus veezja izpeetei. Vinsh 1980. gadaa skreeja paari kanaadai no austrumu krasta liidz Vankuuverai, katru dienu meerojot 26 juudzes! 1980. gada septembrii vina veseliiba strauji pasliktinaajas, kad atklaajaas, ka veezis ir skaaris plaushas. Skreejienu naacaas paartraukt, kad vinsh bija veicis jau vairaak ka 5000 km. Terijs Fokss nomira, nesasniedzot Vankuuveru! Tachu skreejiena laikaa savaaktie ziedojumi sasniezda 24,000,000$, bet shobriid vinja fonds ir desmitkaarshojies!
Muusdienaas Kanaadaa un citaas valstiis septembrii notiek Terija Foksa pieminas skreejiens un ziedojumu vaakshana.(Es arii noziedoju apm. 6$ ;))
Kaa apzagt kanaadu!!!
Kaarlis te laizj pa skarbo, bet es gan pajokoshu! Mees apzogam Kanaadu! izdomaajaam, ja Kanaadieshi nozaga Lienes somu, tad mums arii kaut kas no viniem jaanozog!!! Taa nu kaiminsh Kolins piezvaniija uz Kabelteleviiziju un pieteica jaunu uztveereeju savam piesleegumam! Taa kaa signaalu suuta no kosmosa, neviens nezina, ka patiesiibaa uztveereejs atrodas ielas otraa pusee!!! Luuk taa...
pirmdiena, 2009. gada 28. septembris
Zialcaino ķīniešu ciemā
Šivei (室韦, shiwei) ciems atrodas tieši uz Ķīnas un Krievijas robežas. Šivei mūsu grupa piedzīvoja aitas kaušanu, malkas skaldīšanu un grēdā kraušanu, bet otrās diena vakarā pēc izjādēm ar zirgiem, blakus ciemam esošajos kalnos es varēju sagriezt kuplas bērzu un lapegļu slotas vakara krievu pirtij.
Mūsu viesu mājas saimnieces Donajas (krievu val. Тония) dēls, nedaudz paņēmis uz krūts pirmās dienas vakarā, stāstīja, ka Manču dinastijas laikā robežas šeit tā īsti nemaz nebija un vietējie varēja brīvi pārvietoties. Deviņpadsmitajā gadsimtā mongoļu, burjatu, un evenku klejotājus nomainīja ienācēji no Krievijas vidienes. Pirms diviem gadiem Burjatijā es vairākkārt redzēju tatāru ciemus, tāpēc pieļauju, ka šeit ieceļojušie bija ne tika Krievi, bet arī citas Krievijas impērijas tautības. Starp Pirmo un Otro Pasaules karu abu valstu centrālās valdības pierobežas dzīvi ietekmēja maz, lai gan reģionu pamatīgi izpostīja Japāņu okupācija. Abu komunistisko lielvalstu sākotnēji draudzīgās attiecības drīz nomainīji sāncensīga spriedze un piecdesmito gadu vidus Padomju Savienības aicināja Ķīnas pierobežā dzīvojošās mazākumtautības pārcelties uz to nominālo dzimteni. Līdzīgi Siņdzjaņā, kur uz Kazahiju pārvācās desmitiem tūkstoši kazahu, daudzi krievi pameta Ķīnu, jo īpaši Lielā lēciena neprātīgās un postošās kolektivizācijas dēļ.
Pierobežas Ķīnas pusē palika ļoti maz krievu, lielākoties jauktās ģimenes, un lai vieta nepaliktu tukša no Šaņduņas ieveda hui musulmaņu zemniekus. Ķīnas un Krievijas robežkaru laikā robežu slēdza un jebkādi sakari pat ar pāri robežupei esošo krievu ciematiņu nebija iespējami. Šivei krievi ātri asimilējās ķīniešu kultūrā un ekonomiski un sabiedriski piesaistījās Ķīnas un nevis Krievijas Tālo austrumu sabiedrībai. Pat Padomju savienības sabrukums nav daudz tuvinājis pierobežas lauku ciematu sakarus ar Krieviju, jo lai arī abu valstu iedzīvotājiem ir atviegloti robežšķēršošanas noteikumi, tie noder galvenokārt pilsētu iedzīvotājiem, kuri brauc uz kaimiņvalsti iepirkties, bet lauciniekiem pases nokārtošana un ceļš līdz 50 km attālajam Mandžoulī/Zabaikaļskas robežpārejas punktam sanāk pārāk garš un nav jau arī pēc kā triekties uz robežas otru pusi- radinieki jau sen ir nomiruši un pazuduši un visu pērkamo var nopirkt tepat Ķīnā.
Taču, neskatoties uz pārrobežu sakaru trūkumu, pēdējos gados un jo īpaši šogad Šivei piedzīvo ātru tūrisma ekonomikas attīstību tieši savas krieviskā mantojuma dēļ. Ķīniešu tūristi ir gatavi braukt uz valsts nomali, lai piedzīvotu lauciniecisku vienkāršību, bet jo īpaši, lai redzētu “zilacainos ķīniešus”- vietējos, kas izskatās pēc ārzemniekiem. Lai arī piedzīvojumu meklētāju ceļojumu plānos Šivei ir jau ilgi, pēdējā gada laikā tūrisms attīstās īpaši strauji. Ciemā ir uzceltas vairākas mazas viesnīciņas un daudzās mājās ir ieviestas īpašas istabas un pat piebūvētas mājas, lai uzņemtu viesus. Pat tūrismā iesaistītie ne vienmēr ir viennozīmīgi pārliecināti par šādu attīstības virzienu. Mūsu saimniece Donaja uzskata, ka lai gan pieaugoša turība nodrošina jaunas iespējas, piemēram, no pilsētām ir sākuši uz dzīvi atgriezties ciema jaunieši, tajā pašā laikā strauji tiek iznīcināta ciemata gaisotne un miers. Tāpat, uz šejieni ir sākuši pārvākties mazie uzņēmēji no citiem Ķīnas reģioniem un viņi bieži izkonkurē vietējos. Bez tam, par pārmaiņu vējiem un viesu interesēm ciemā liecina dāmas, kas izskatās pēc pasaules vecākā aroda smagā darba darītājām. Šivei ir īpaša vieta Ķīnā, kur kā ikvienā robežreģionā šejienes vēsture un cilvēku likteņi ir sarežģīti, bet kopš ciemu pamanījuši “tie tur augšā,” cieminiekiem atlec savs labums un viesu uzņemšana ir kļuvusi par sava veida pierobežas cerību.
Mūsu viesu mājas saimnieces Donajas (krievu val. Тония) dēls, nedaudz paņēmis uz krūts pirmās dienas vakarā, stāstīja, ka Manču dinastijas laikā robežas šeit tā īsti nemaz nebija un vietējie varēja brīvi pārvietoties. Deviņpadsmitajā gadsimtā mongoļu, burjatu, un evenku klejotājus nomainīja ienācēji no Krievijas vidienes. Pirms diviem gadiem Burjatijā es vairākkārt redzēju tatāru ciemus, tāpēc pieļauju, ka šeit ieceļojušie bija ne tika Krievi, bet arī citas Krievijas impērijas tautības. Starp Pirmo un Otro Pasaules karu abu valstu centrālās valdības pierobežas dzīvi ietekmēja maz, lai gan reģionu pamatīgi izpostīja Japāņu okupācija. Abu komunistisko lielvalstu sākotnēji draudzīgās attiecības drīz nomainīji sāncensīga spriedze un piecdesmito gadu vidus Padomju Savienības aicināja Ķīnas pierobežā dzīvojošās mazākumtautības pārcelties uz to nominālo dzimteni. Līdzīgi Siņdzjaņā, kur uz Kazahiju pārvācās desmitiem tūkstoši kazahu, daudzi krievi pameta Ķīnu, jo īpaši Lielā lēciena neprātīgās un postošās kolektivizācijas dēļ.
Pierobežas Ķīnas pusē palika ļoti maz krievu, lielākoties jauktās ģimenes, un lai vieta nepaliktu tukša no Šaņduņas ieveda hui musulmaņu zemniekus. Ķīnas un Krievijas robežkaru laikā robežu slēdza un jebkādi sakari pat ar pāri robežupei esošo krievu ciematiņu nebija iespējami. Šivei krievi ātri asimilējās ķīniešu kultūrā un ekonomiski un sabiedriski piesaistījās Ķīnas un nevis Krievijas Tālo austrumu sabiedrībai. Pat Padomju savienības sabrukums nav daudz tuvinājis pierobežas lauku ciematu sakarus ar Krieviju, jo lai arī abu valstu iedzīvotājiem ir atviegloti robežšķēršošanas noteikumi, tie noder galvenokārt pilsētu iedzīvotājiem, kuri brauc uz kaimiņvalsti iepirkties, bet lauciniekiem pases nokārtošana un ceļš līdz 50 km attālajam Mandžoulī/Zabaikaļskas robežpārejas punktam sanāk pārāk garš un nav jau arī pēc kā triekties uz robežas otru pusi- radinieki jau sen ir nomiruši un pazuduši un visu pērkamo var nopirkt tepat Ķīnā.
Taču, neskatoties uz pārrobežu sakaru trūkumu, pēdējos gados un jo īpaši šogad Šivei piedzīvo ātru tūrisma ekonomikas attīstību tieši savas krieviskā mantojuma dēļ. Ķīniešu tūristi ir gatavi braukt uz valsts nomali, lai piedzīvotu lauciniecisku vienkāršību, bet jo īpaši, lai redzētu “zilacainos ķīniešus”- vietējos, kas izskatās pēc ārzemniekiem. Lai arī piedzīvojumu meklētāju ceļojumu plānos Šivei ir jau ilgi, pēdējā gada laikā tūrisms attīstās īpaši strauji. Ciemā ir uzceltas vairākas mazas viesnīciņas un daudzās mājās ir ieviestas īpašas istabas un pat piebūvētas mājas, lai uzņemtu viesus. Pat tūrismā iesaistītie ne vienmēr ir viennozīmīgi pārliecināti par šādu attīstības virzienu. Mūsu saimniece Donaja uzskata, ka lai gan pieaugoša turība nodrošina jaunas iespējas, piemēram, no pilsētām ir sākuši uz dzīvi atgriezties ciema jaunieši, tajā pašā laikā strauji tiek iznīcināta ciemata gaisotne un miers. Tāpat, uz šejieni ir sākuši pārvākties mazie uzņēmēji no citiem Ķīnas reģioniem un viņi bieži izkonkurē vietējos. Bez tam, par pārmaiņu vējiem un viesu interesēm ciemā liecina dāmas, kas izskatās pēc pasaules vecākā aroda smagā darba darītājām. Šivei ir īpaša vieta Ķīnā, kur kā ikvienā robežreģionā šejienes vēsture un cilvēku likteņi ir sarežģīti, bet kopš ciemu pamanījuši “tie tur augšā,” cieminiekiem atlec savs labums un viesu uzņemšana ir kļuvusi par sava veida pierobežas cerību.
piektdiena, 2009. gada 25. septembris
Iekšējā (Dienvid) Mongolija
Haliara (海拉尔, haila'er) atrodas gandrīz pašos Iekšējās Mongolijas pašos ziemeļos, un, lai gan šeit dzīvo galvenokārt han ķīnieši, tā ir pazīstama kā mongoļu un evenku pilsēta. Evenku nomadu mednieki un ziemeļbriežu audzētāji tagad ir nometināti nelielā pilsētiņā blakus jaunajam Haliaras administratīvajam rajonam, bet par tautiņas pagātnes kultūras mantojumu liecina jaunais un modernais Evenku muzejs galvenās šosejas malā. Tur redzēto būtu interesanti salīdzināt ar Alberta un Lienes paslaik piedzīvoto, jo Evenki un Kanādas taigas iedzīvotāji ir ļoti līdzīgi gan izskatā un
senajās tradīcijās, gan arī mūsdienu sadzīves tradīcijās. Atšķirībā no Kanādas un ASV pirmiedzīvotāju parastajiem aprakstiem, šeit Ķīnā oficiāli piemin tikai labo-- evenku rokdarbus, viņu dalību atbrīvošanas karā pret Japāņiem un tagadējo labo dzīvi daudzstāvu namu ciematā. Uz jautājumu par to, kā nesen uz ciemu pārceltie evenki jūtas jaunajā dzīvē, gide atsaka, ka jaunajiem patīk, bet vecajiem esot garlaicīgi un viņi skumstot pēc mežiem un stepes. Pie rokas nav arī neviena evenka, kam uzprasīt, jo visi muzejā strādājošie ir han ķīnieši.
Otrs apmeklēšanas vērtais muzejs ir Vispasaules antifašistiskās pretošanās memoriāls, kas celts sadarbojoties krievu un ķīniešu armijām. Tas izvietots kādreizējā japāņu un Mančukuo vasaļvalstsT armijas štābā, no kura paveras skats uz visu pilsētu un apkārtni. Šeit pagājušā gadsimta 30.gados japāņi ar piespiedu darbos norīkota vietējā un ievesta darbaspēka palīdzību izveidoja milzīgu pazemes bunkuru sistēmu, lai nodrošinātu savas armijas bāzes izturību pret gaisa uzbrukumiem. Šeit arī bija viena no japāņu armijas ķīmisko un fizioloģisko eksperimentu bāze, kur uz kara gūstekņiem un vietējiem iedzīvotājiem izmēģināja bioloģiskos ieročus un dažādas ievainošanas un nogalināšanas metodes. Papildus sarežģītajai, bet nenoliedzami vienpusīgi atainotajai vēsturei, muzejs ir interesants arī ar to, ka atšķirībā no pārējās Iekšējās Mongolijas, kur mongoļu valodu raksta klasiskajā no uiguriem aizgūtajā rakstā, muzeja trilinguālo uzrakstu mongoļu versija rakstīta kirilicā, kā tas pašlaik pieņemts Mongolijā un Krievijā dzīvojošo mongoļu vidū. Vēl, ja gribas ko asāku, muzejam pievienot arī šautuve, kur katrs par 30 juaņām var izmēģināt roku šaušanā ar ķīniešu garstobra automātu. Šāda iespēja Ķīnā, kur ieroču izmantošanu kontrolē ļoti stingri, ir reta.
Haliarā iebraucam agri no rīta un no nakts vilciena devāmies uz viesnīcu. No mana 16.stāva istabiņas loga pavērās skats uz šīs 250 000 iedzīvotāju pilsētas centra daudzstāvu namiem, veco kokiem apaugušo dzīvojamo rajonu, un stepi ar milzīgām vējdzirnavām tālumā. Starp centra lielajiem namiem bija paslēpusies mošeja ar ziliem kupoliem un zelta smailēm. Izrādījās, ko todien bija svētā mēneša Ramada beigu svinību-- Eid-- otrā diena un mošejā bija sapulcējies milzīgs pūlis. Lai gan bija vēl tikai septembra vidus, Haliarā temperatūra bija ap nulli grādiem un es biju kā šalli aplicis savu arābu lakatu. Jau ienākot mošejas pagalmā, mani nopētīja puisis ar video kameru un pēc pāris minūtēm es stāvēju vietējās televīzijas kameras priekša un centos izskaidrot, ka es ļoti labprāt pievienojos hui (回, izrunā ar trešo toni) musulmaņiem viņu svinības un vēlu visiem to labāko, lai arī pats, neskatoties uz apģērbu, neesmu musulmanis.
Otrās dienas rītā piecēlos agrāk, lai pirms prom braukšanas vēl paspētu apskatīt no vilciena loga redzēto Tibetas budistu klosteri un milzīgi baltu stupu kalna galā. Klosteris ir pilnīgi jauns un lielākā lūgšanu ēka ir tikai dzelzsbetona karkass. Tempļa celtniecību finansē privāti ziedotāji un, spriežot pēc vārdiem uz ziedotāju saraksta, tie galvenokārt ir han ķīnieši. Mongoļu durvju sargs ļoti švakā ķīniešu valodā skaidroja, ka templi apmeklē daudz ķīniešu, bet nāk arī mongoļi un pat evenki. Ķīnā pašlaik ir milzīgs reliģijas uzplaukums un strauji attīstās gan no Rietumiem ievestas kristiešu sektas, gan tradicionālās reliģijas un tās atvases. Pēc gadiem ilgas ateisma sludināšanas, sabiedrība ir izslāpusi pēc tradīcijām un mistikas. Haliara (海拉尔, haila'er) atrodas gandrīz pašos Iekšējās Mongolijas pašos ziemeļos, un, lai gan šeit dzīvo galvenokārt han ķīnieši, tā ir pazīstama kā mongoļu un evenku pilsēta. Evenku nomadu mednieki un ziemeļbriežu audzētāji tagad ir nometināti nelielā pilsētiņā blakus jaunajam Haliaras administratīvajam rajonam, bet par tautiņas pagātnes kultūras mantojumu liecina jaunais un modernais Evenku muzejs galvenās šosejas malā. Tur redzēto būtu interesanti salīdzināt ar Alberta un Lienes paslaik piedzīvoto, jo Evenki un Kanādas taigas iedzīvotāji ir ļoti līdzīgi gan izskatā un
senajās tradīcijās, gan arī mūsdienu sadzīves tradīcijās. Atšķirībā no Kanādas un ASV pirmiedzīvotāju parastajiem aprakstiem, šeit Ķīnā oficiāli piemin tikai labo-- evenku rokdarbus, viņu dalību atbrīvošanas karā pret Japāņiem un tagadējo labo dzīvi daudzstāvu namu ciematā. Uz jautājumu par to, kā nesen uz ciemu pārceltie evenki jūtas jaunajā dzīvē, gide atsaka, ka jaunajiem patīk, bet vecajiem esot garlaicīgi un viņi skumstot pēc mežiem un stepes. Pie rokas nav arī neviena evenka, kam uzprasīt, jo visi muzejā strādājošie ir han ķīnieši.
Otrs apmeklēšanas vērtais muzejs ir Vispasaules antifašistiskās pretošanās memoriāls, kas celts sadarbojoties krievu un ķīniešu armijām. Tas izvietots kādreizējā japāņu un Mančukuo vasaļvalstsT armijas štābā, no kura paveras skats uz visu pilsētu un apkārtni. Šeit pagājušā gadsimta 30.gados japāņi ar piespiedu darbos norīkota vietējā un ievesta darbaspēka palīdzību izveidoja milzīgu pazemes bunkuru sistēmu, lai nodrošinātu savas armijas bāzes izturību pret gaisa uzbrukumiem. Šeit arī bija viena no japāņu armijas ķīmisko un fizioloģisko eksperimentu bāze, kur uz kara gūstekņiem un vietējiem iedzīvotājiem izmēģināja bioloģiskos ieročus un dažādas ievainošanas un nogalināšanas metodes. Papildus sarežģītajai, bet nenoliedzami vienpusīgi atainotajai vēsturei, muzejs ir interesants arī ar to, ka atšķirībā no pārējās Iekšējās Mongolijas, kur mongoļu valodu raksta klasiskajā no uiguriem aizgūtajā rakstā, muzeja trilinguālo uzrakstu mongoļu versija rakstīta kirilicā, kā tas pašlaik pieņemts Mongolijā un Krievijā dzīvojošo mongoļu vidū. Vēl, ja gribas ko asāku, muzejam pievienot arī šautuve, kur katrs par 30 juaņām var izmēģināt roku šaušanā ar ķīniešu garstobra automātu. Šāda iespēja Ķīnā, kur ieroču izmantošanu kontrolē ļoti stingri, ir reta.
Haliarā iebraucam agri no rīta un no nakts vilciena devāmies uz viesnīcu. No mana 16.stāva istabiņas loga pavērās skats uz šīs 250 000 iedzīvotāju pilsētas centra daudzstāvu namiem, veco kokiem apaugušo dzīvojamo rajonu, un stepi ar milzīgām vējdzirnavām tālumā. Starp centra lielajiem namiem bija paslēpusies mošeja ar ziliem kupoliem un zelta smailēm. Izrādījās, ko todien bija svētā mēneša Ramada beigu svinību-- Eid-- otrā diena un mošejā bija sapulcējies milzīgs pūlis. Lai gan bija vēl tikai septembra vidus, Haliarā temperatūra bija ap nulli grādiem un es biju kā šalli aplicis savu arābu lakatu. Jau ienākot mošejas pagalmā, mani nopētīja puisis ar video kameru un pēc pāris minūtēm es stāvēju vietējās televīzijas kameras priekša un centos izskaidrot, ka es ļoti labprāt pievienojos hui (回, izrunā ar trešo toni) musulmaņiem viņu svinības un vēlu visiem to labāko, lai arī pats, neskatoties uz apģērbu, neesmu musulmanis.
Otrās dienas rītā piecēlos agrāk, lai pirms prom braukšanas vēl paspētu apskatīt no vilciena loga redzēto Tibetas budistu klosteri un milzīgi baltu stupu kalna galā. Klosteris ir pilnīgi jauns un lielākā lūgšanu ēka ir tikai dzelzsbetona karkass. Tempļa celtniecību finansē privāti ziedotāji un, spriežot pēc vārdiem uz ziedotāju saraksta, tie galvenokārt ir han ķīnieši. Mongoļu durvju sargs ļoti švakā ķīniešu valodā skaidroja, ka templi apmeklē daudz ķīniešu, bet nāk arī mongoļi un pat evenki. Ķīnā pašlaik ir milzīgs reliģijas uzplaukums un strauji attīstās gan no Rietumiem ievestas kristiešu sektas, gan tradicionālās reliģijas un tās atvases. Pēc gadiem ilgas ateisma sludināšanas, sabiedrība ir izslāpusi pēc tradīcijām un mistikas.
senajās tradīcijās, gan arī mūsdienu sadzīves tradīcijās. Atšķirībā no Kanādas un ASV pirmiedzīvotāju parastajiem aprakstiem, šeit Ķīnā oficiāli piemin tikai labo-- evenku rokdarbus, viņu dalību atbrīvošanas karā pret Japāņiem un tagadējo labo dzīvi daudzstāvu namu ciematā. Uz jautājumu par to, kā nesen uz ciemu pārceltie evenki jūtas jaunajā dzīvē, gide atsaka, ka jaunajiem patīk, bet vecajiem esot garlaicīgi un viņi skumstot pēc mežiem un stepes. Pie rokas nav arī neviena evenka, kam uzprasīt, jo visi muzejā strādājošie ir han ķīnieši.
Otrs apmeklēšanas vērtais muzejs ir Vispasaules antifašistiskās pretošanās memoriāls, kas celts sadarbojoties krievu un ķīniešu armijām. Tas izvietots kādreizējā japāņu un Mančukuo vasaļvalstsT armijas štābā, no kura paveras skats uz visu pilsētu un apkārtni. Šeit pagājušā gadsimta 30.gados japāņi ar piespiedu darbos norīkota vietējā un ievesta darbaspēka palīdzību izveidoja milzīgu pazemes bunkuru sistēmu, lai nodrošinātu savas armijas bāzes izturību pret gaisa uzbrukumiem. Šeit arī bija viena no japāņu armijas ķīmisko un fizioloģisko eksperimentu bāze, kur uz kara gūstekņiem un vietējiem iedzīvotājiem izmēģināja bioloģiskos ieročus un dažādas ievainošanas un nogalināšanas metodes. Papildus sarežģītajai, bet nenoliedzami vienpusīgi atainotajai vēsturei, muzejs ir interesants arī ar to, ka atšķirībā no pārējās Iekšējās Mongolijas, kur mongoļu valodu raksta klasiskajā no uiguriem aizgūtajā rakstā, muzeja trilinguālo uzrakstu mongoļu versija rakstīta kirilicā, kā tas pašlaik pieņemts Mongolijā un Krievijā dzīvojošo mongoļu vidū. Vēl, ja gribas ko asāku, muzejam pievienot arī šautuve, kur katrs par 30 juaņām var izmēģināt roku šaušanā ar ķīniešu garstobra automātu. Šāda iespēja Ķīnā, kur ieroču izmantošanu kontrolē ļoti stingri, ir reta.
Haliarā iebraucam agri no rīta un no nakts vilciena devāmies uz viesnīcu. No mana 16.stāva istabiņas loga pavērās skats uz šīs 250 000 iedzīvotāju pilsētas centra daudzstāvu namiem, veco kokiem apaugušo dzīvojamo rajonu, un stepi ar milzīgām vējdzirnavām tālumā. Starp centra lielajiem namiem bija paslēpusies mošeja ar ziliem kupoliem un zelta smailēm. Izrādījās, ko todien bija svētā mēneša Ramada beigu svinību-- Eid-- otrā diena un mošejā bija sapulcējies milzīgs pūlis. Lai gan bija vēl tikai septembra vidus, Haliarā temperatūra bija ap nulli grādiem un es biju kā šalli aplicis savu arābu lakatu. Jau ienākot mošejas pagalmā, mani nopētīja puisis ar video kameru un pēc pāris minūtēm es stāvēju vietējās televīzijas kameras priekša un centos izskaidrot, ka es ļoti labprāt pievienojos hui (回, izrunā ar trešo toni) musulmaņiem viņu svinības un vēlu visiem to labāko, lai arī pats, neskatoties uz apģērbu, neesmu musulmanis.
Otrās dienas rītā piecēlos agrāk, lai pirms prom braukšanas vēl paspētu apskatīt no vilciena loga redzēto Tibetas budistu klosteri un milzīgi baltu stupu kalna galā. Klosteris ir pilnīgi jauns un lielākā lūgšanu ēka ir tikai dzelzsbetona karkass. Tempļa celtniecību finansē privāti ziedotāji un, spriežot pēc vārdiem uz ziedotāju saraksta, tie galvenokārt ir han ķīnieši. Mongoļu durvju sargs ļoti švakā ķīniešu valodā skaidroja, ka templi apmeklē daudz ķīniešu, bet nāk arī mongoļi un pat evenki. Ķīnā pašlaik ir milzīgs reliģijas uzplaukums un strauji attīstās gan no Rietumiem ievestas kristiešu sektas, gan tradicionālās reliģijas un tās atvases. Pēc gadiem ilgas ateisma sludināšanas, sabiedrība ir izslāpusi pēc tradīcijām un mistikas. Haliara (海拉尔, haila'er) atrodas gandrīz pašos Iekšējās Mongolijas pašos ziemeļos, un, lai gan šeit dzīvo galvenokārt han ķīnieši, tā ir pazīstama kā mongoļu un evenku pilsēta. Evenku nomadu mednieki un ziemeļbriežu audzētāji tagad ir nometināti nelielā pilsētiņā blakus jaunajam Haliaras administratīvajam rajonam, bet par tautiņas pagātnes kultūras mantojumu liecina jaunais un modernais Evenku muzejs galvenās šosejas malā. Tur redzēto būtu interesanti salīdzināt ar Alberta un Lienes paslaik piedzīvoto, jo Evenki un Kanādas taigas iedzīvotāji ir ļoti līdzīgi gan izskatā un
senajās tradīcijās, gan arī mūsdienu sadzīves tradīcijās. Atšķirībā no Kanādas un ASV pirmiedzīvotāju parastajiem aprakstiem, šeit Ķīnā oficiāli piemin tikai labo-- evenku rokdarbus, viņu dalību atbrīvošanas karā pret Japāņiem un tagadējo labo dzīvi daudzstāvu namu ciematā. Uz jautājumu par to, kā nesen uz ciemu pārceltie evenki jūtas jaunajā dzīvē, gide atsaka, ka jaunajiem patīk, bet vecajiem esot garlaicīgi un viņi skumstot pēc mežiem un stepes. Pie rokas nav arī neviena evenka, kam uzprasīt, jo visi muzejā strādājošie ir han ķīnieši.
Otrs apmeklēšanas vērtais muzejs ir Vispasaules antifašistiskās pretošanās memoriāls, kas celts sadarbojoties krievu un ķīniešu armijām. Tas izvietots kādreizējā japāņu un Mančukuo vasaļvalstsT armijas štābā, no kura paveras skats uz visu pilsētu un apkārtni. Šeit pagājušā gadsimta 30.gados japāņi ar piespiedu darbos norīkota vietējā un ievesta darbaspēka palīdzību izveidoja milzīgu pazemes bunkuru sistēmu, lai nodrošinātu savas armijas bāzes izturību pret gaisa uzbrukumiem. Šeit arī bija viena no japāņu armijas ķīmisko un fizioloģisko eksperimentu bāze, kur uz kara gūstekņiem un vietējiem iedzīvotājiem izmēģināja bioloģiskos ieročus un dažādas ievainošanas un nogalināšanas metodes. Papildus sarežģītajai, bet nenoliedzami vienpusīgi atainotajai vēsturei, muzejs ir interesants arī ar to, ka atšķirībā no pārējās Iekšējās Mongolijas, kur mongoļu valodu raksta klasiskajā no uiguriem aizgūtajā rakstā, muzeja trilinguālo uzrakstu mongoļu versija rakstīta kirilicā, kā tas pašlaik pieņemts Mongolijā un Krievijā dzīvojošo mongoļu vidū. Vēl, ja gribas ko asāku, muzejam pievienot arī šautuve, kur katrs par 30 juaņām var izmēģināt roku šaušanā ar ķīniešu garstobra automātu. Šāda iespēja Ķīnā, kur ieroču izmantošanu kontrolē ļoti stingri, ir reta.
Haliarā iebraucam agri no rīta un no nakts vilciena devāmies uz viesnīcu. No mana 16.stāva istabiņas loga pavērās skats uz šīs 250 000 iedzīvotāju pilsētas centra daudzstāvu namiem, veco kokiem apaugušo dzīvojamo rajonu, un stepi ar milzīgām vējdzirnavām tālumā. Starp centra lielajiem namiem bija paslēpusies mošeja ar ziliem kupoliem un zelta smailēm. Izrādījās, ko todien bija svētā mēneša Ramada beigu svinību-- Eid-- otrā diena un mošejā bija sapulcējies milzīgs pūlis. Lai gan bija vēl tikai septembra vidus, Haliarā temperatūra bija ap nulli grādiem un es biju kā šalli aplicis savu arābu lakatu. Jau ienākot mošejas pagalmā, mani nopētīja puisis ar video kameru un pēc pāris minūtēm es stāvēju vietējās televīzijas kameras priekša un centos izskaidrot, ka es ļoti labprāt pievienojos hui (回, izrunā ar trešo toni) musulmaņiem viņu svinības un vēlu visiem to labāko, lai arī pats, neskatoties uz apģērbu, neesmu musulmanis.
Otrās dienas rītā piecēlos agrāk, lai pirms prom braukšanas vēl paspētu apskatīt no vilciena loga redzēto Tibetas budistu klosteri un milzīgi baltu stupu kalna galā. Klosteris ir pilnīgi jauns un lielākā lūgšanu ēka ir tikai dzelzsbetona karkass. Tempļa celtniecību finansē privāti ziedotāji un, spriežot pēc vārdiem uz ziedotāju saraksta, tie galvenokārt ir han ķīnieši. Mongoļu durvju sargs ļoti švakā ķīniešu valodā skaidroja, ka templi apmeklē daudz ķīniešu, bet nāk arī mongoļi un pat evenki. Ķīnā pašlaik ir milzīgs reliģijas uzplaukums un strauji attīstās gan no Rietumiem ievestas kristiešu sektas, gan tradicionālās reliģijas un tās atvases. Pēc gadiem ilgas ateisma sludināšanas, sabiedrība ir izslāpusi pēc tradīcijām un mistikas.
otrdiena, 2009. gada 22. septembris
Muusu jaukie kaiminji!!!
Ljoti daudz laiku pavadam kopaa ar Kristiini un Kolinu, kuri arii Fort Liardaa ir pirmo gadu, bet domaa sheit palikt kaadus 5 gadus. Kristiine straadaa vieteeja koledzaa, kas patiesiibaa ir vairaak kaa maaciibu centrs kur pieaugushi cilveeki var paplasinaat savas zinaasanas kaada jomaa, veikt paarbaudes uz ko vinji vispaar ir speejiigi. Vai pavisam vienkaarsi maaciities no pasiem pamatiem to, ko beerni maacaas 2/3 klasee. Kolinam pagaidaam darba nav, vismaz seit Fort Liardaa, taapeec vinsh dazreiz aizvieto skolotaajus un ir pieteicies kaa briivpraatiigais ugunsdzeeseejos.
Vinji patiesaam ir ljoti jauki, mees daram ljoti daudzas lietas kopaa, jo, principaa, esam vieniigie jaunieshi. Kaa mees kopaa jokojam vinji ir vecaakie no jaunajiem, vinjiem ir 33.
Ko mees kopaa daram?? Taa kaa mums nav ne telefona, ne kabelja, ne mashiinas, ne interneta, mees izmantojam vinjus un naakam ciemos, lai tiktu pie visaam siim lietaam!:)) Kopaa braucam uz Fort Nelsonu iepirkties, plaanojam doties izbraukumaa un doties paargaajienaa, kaa arii kopaa taisam ballites, kas patiesiibaa ir bijusas tikai divas, 4 cilveeku sastaavaa. Vinji vienmeer ir atsauciigi, ja gribam paarbaudiit savus e-pastus, draugiem.lv vakaraa, vai nedeelas nogalees pusdienas laikaa ielauzamies vinju maajaa, lai sazinaatos ar savaam gimeneem Latvijaa. Tas gan pagaidaam noticis tikai vienu reizi, bet gan jau...
Nav jau arii taa, ka mees vinjus tikai izmantojam, mees censamies arii kaut ko dot. Taa kaa viens no Kolina sapnjiem ir iemaaciities speeleet gitaaru, un juus jau visi zinat, ka Alberts ir gitaaras paveelnieks(:))), vins dalaas savaa pieredzee un maaca Kolinu speeleet.
Mees ar Kristiini kopaa ejam uz aerobiku un dalaamies eedienu nosleepumos, naakamais muusu projekts ir maaciities cept piiraagus.
Lielum lielais paldies muusu jaukajiem un vienmeer atsauciigajiem kaiminjiem!!!
(The biggest thanks to our nice and always sympathetic neighbors!!!)
pirmdiena, 2009. gada 21. septembris
Harbina
Heilongjiang provinces galvaspilsēta Harbina kādreiz bija nozīmīgs starptautisks centrs un kopš ekonomiskās liberalizācijas sākuma vietējā valdība aktīvi atbalsta ārzemnieciskā vēstures mantojuma saglabāšanu un popularizēšanu. Harbina atrodas vienas nakts vilciena brauciena attālumā uz ziemeļaustrumiem no Pekinas un dienas braucienā no Krievijas robežas. Šajā trīs miljonu iedzīvotāju pilsētā ir jūtama stipra krievu kultūras ietekme un tikpat pamatīga krievu tūristi klātbūtne.
Lai gan Harbinas apkārtnē cilvēki dzīvo jau tūkstošiem gadu, pati pilsēta ir daudz jaunāka par Ķīnas dienvidu senajām apdzīvotajām vietām. Mandžūru tautības apdzīvotajā apgabalā pilsēta sāka veidoties tikai pēc tam, kad 1896.gadā krievu cars piedāvā uzcelt Transmandžūrijas dzelzceļu, kas savienotu Maskavu un Sibīrijas lielās pilsētas ar Klusā okeāna ostām Ķīnas un Krievijas krastos. Pēc nedaudz vairāk kā desmit gadiem vilcieni tāpat kā šodien no Zabaikaļskas Krievijā līdz Dalianai vai Vladivostokai varēja nogādāt preces un zaldātus pāris dienu laikā.
Harbina kļuva par sakaru un tirdzniecības centru starp Eiropu, Krievijas Tālajiem austrumiem un Ķīnu līdzīgi kā no niecīga zvejniekciemata ātri izaugusī Šanhaja Ciņ valsts Dienvidaustrumos. Kīnas Republikas laikā šeit atradās vismaz 22 vēstniecības un konsulāti, ieskaitot pirmo Latvijas pārstāvniecību Ķīnā. Līdzīgi kā Šanhaja Harbina kļuva par Eiropā vajāto ebreju imigrācijas mērķi. Valstu oficiālās pārstāvniecības centās šeit radīt nelielas savas kultūras saliņas un gar tagadējo Centrālo ielu var saskatīt visu Eiropā jebkad valdījušo arhitektūras stilu ietekmi. Iespēja tirgoties ar Ķīnu un Eiropu piesaistīja visdažādāko starptautisko kapitālistu sabiedrību, bet Pirmais Pasaules karš šeit atdzina gāztās elites pārstāvjus- dažus ar dārglietām un mantību, bet daudzu ar tik cik mugurā un pie rokas.
Lielākā daļa ārzemnieku pameta Herbinu līdz ar Japānas iebrukumu Mandžūrijā un līdz Ķīnas kontroles atjaunošanai 1945.gadā no laowai (老外, svešzemnieks) palikuši bija vien daži krievi un dažas jauktās ģimenes. Radikālā komunisma laikā pilsētas rietumnieciskie vaibsti tika atstāti novārtā un bieži ar nodomu bojāti, bet līdz ar ekonomikas reformām un jo īpaši pēc Padomju Savienības sabrukuma atjaunojās sakari ar Krieviju un lepnums par kādreizējo ārzemnieku ietekmi.
Tagad daļa no klasicisma, jūgenda, un visdažādākā eklektisma celtnēm ir atjaunotas un Centrālā iela ir kā Maskavas Arbata un Rīgas Alberta ielas sajaukums. Lēni drūpošā Sofijas pareizticīgo katedrāle ir viens no pilsētas simboliem, bet laukumā pie tās šodien Haier un Hyndai ar pompu izrādīja savus ražojumus. Krievu tūristi brauc uz šejieni iepirkt lētus Ķīnas ražojumus un ķīnieši no visas valsts brauc apskatīt pilsētas ārzemnieciskumu un iepirkt matroškas.
Iebraucot Harbinā no dievidiem, ir skaidri redzams pilsētas rūpnieciskais mantojums ar rūsējošām fabrikām un ogļu un izdedžu kaudzēm. Uz ziemeļiem no Harbinas atrodas valsts lielākais naftas ieguves un pārstrādes reģions un no nakts vilciena loga paveras gandrīz pasakains skats uz naftas rūpnīcu atgāžu liesmām.
Pilsētas centrā ir vērts apskatīt Staļina parku, kur Soņhua upes krastā neskaitāmi atpūtnieki var izbaudīt vēsos rudens saules starus, bet drosmīgākie var pārcelties pāri upei ar gaisa vagoniņu, vai daudz lētāk un drošāk ar kuģīti. Nedaudz ārpus pilsētas atrodas Sibīrijas tīģeru parks, kur valdības pieskatīti dzīvo ap 800 Mandžūrijas tīģeru. Lai gan oficiālais parka nolūks ir tīģeru sugas saglabāšana un kādreiz nākotnē arī savvaļas populācijas atjaunošana, pašlaik neviens tīģeris vaļā vēl nav atlaists, bet tūristiem ir iespēja izklaidēties, par 50 juaņām tīģeru aplokā iemetot dzīvu vistu, ko saplosa vienā momentā. Tie, kam pa kabatai ir 100 juaņas, var nopirkt zosi, kas nodrošinās daudz interesantāku izklaidi. Zosi ielaiž dīķī, un tiklīdz tīģeris tai piepeld klāt, tā zoss ienirst un uzpeld citā dīķa malā. Lai gan ilgtermiņā zosij nav nekādu izdzīvošanas izredžu, mūsu gide apgalvoja, ka gudrākās zosis izdzīvojot līdz pat trim vai četrām dienām. Izklaides ar tīģeriem iespējams nobeigt, nofotografējoties ar nesen dzimušu tīģerēnu, lai gan fotografēšanās mieru traucē tīģermāte, kas atrodas zem būra, kur stāv tūristi un ar niknu aci nopēta katru, kas pieskaras mazajai pūkainajai radībiņai.
Lai gan Harbinas apkārtnē cilvēki dzīvo jau tūkstošiem gadu, pati pilsēta ir daudz jaunāka par Ķīnas dienvidu senajām apdzīvotajām vietām. Mandžūru tautības apdzīvotajā apgabalā pilsēta sāka veidoties tikai pēc tam, kad 1896.gadā krievu cars piedāvā uzcelt Transmandžūrijas dzelzceļu, kas savienotu Maskavu un Sibīrijas lielās pilsētas ar Klusā okeāna ostām Ķīnas un Krievijas krastos. Pēc nedaudz vairāk kā desmit gadiem vilcieni tāpat kā šodien no Zabaikaļskas Krievijā līdz Dalianai vai Vladivostokai varēja nogādāt preces un zaldātus pāris dienu laikā.
Harbina kļuva par sakaru un tirdzniecības centru starp Eiropu, Krievijas Tālajiem austrumiem un Ķīnu līdzīgi kā no niecīga zvejniekciemata ātri izaugusī Šanhaja Ciņ valsts Dienvidaustrumos. Kīnas Republikas laikā šeit atradās vismaz 22 vēstniecības un konsulāti, ieskaitot pirmo Latvijas pārstāvniecību Ķīnā. Līdzīgi kā Šanhaja Harbina kļuva par Eiropā vajāto ebreju imigrācijas mērķi. Valstu oficiālās pārstāvniecības centās šeit radīt nelielas savas kultūras saliņas un gar tagadējo Centrālo ielu var saskatīt visu Eiropā jebkad valdījušo arhitektūras stilu ietekmi. Iespēja tirgoties ar Ķīnu un Eiropu piesaistīja visdažādāko starptautisko kapitālistu sabiedrību, bet Pirmais Pasaules karš šeit atdzina gāztās elites pārstāvjus- dažus ar dārglietām un mantību, bet daudzu ar tik cik mugurā un pie rokas.
Lielākā daļa ārzemnieku pameta Herbinu līdz ar Japānas iebrukumu Mandžūrijā un līdz Ķīnas kontroles atjaunošanai 1945.gadā no laowai (老外, svešzemnieks) palikuši bija vien daži krievi un dažas jauktās ģimenes. Radikālā komunisma laikā pilsētas rietumnieciskie vaibsti tika atstāti novārtā un bieži ar nodomu bojāti, bet līdz ar ekonomikas reformām un jo īpaši pēc Padomju Savienības sabrukuma atjaunojās sakari ar Krieviju un lepnums par kādreizējo ārzemnieku ietekmi.
Tagad daļa no klasicisma, jūgenda, un visdažādākā eklektisma celtnēm ir atjaunotas un Centrālā iela ir kā Maskavas Arbata un Rīgas Alberta ielas sajaukums. Lēni drūpošā Sofijas pareizticīgo katedrāle ir viens no pilsētas simboliem, bet laukumā pie tās šodien Haier un Hyndai ar pompu izrādīja savus ražojumus. Krievu tūristi brauc uz šejieni iepirkt lētus Ķīnas ražojumus un ķīnieši no visas valsts brauc apskatīt pilsētas ārzemnieciskumu un iepirkt matroškas.
Iebraucot Harbinā no dievidiem, ir skaidri redzams pilsētas rūpnieciskais mantojums ar rūsējošām fabrikām un ogļu un izdedžu kaudzēm. Uz ziemeļiem no Harbinas atrodas valsts lielākais naftas ieguves un pārstrādes reģions un no nakts vilciena loga paveras gandrīz pasakains skats uz naftas rūpnīcu atgāžu liesmām.
Pilsētas centrā ir vērts apskatīt Staļina parku, kur Soņhua upes krastā neskaitāmi atpūtnieki var izbaudīt vēsos rudens saules starus, bet drosmīgākie var pārcelties pāri upei ar gaisa vagoniņu, vai daudz lētāk un drošāk ar kuģīti. Nedaudz ārpus pilsētas atrodas Sibīrijas tīģeru parks, kur valdības pieskatīti dzīvo ap 800 Mandžūrijas tīģeru. Lai gan oficiālais parka nolūks ir tīģeru sugas saglabāšana un kādreiz nākotnē arī savvaļas populācijas atjaunošana, pašlaik neviens tīģeris vaļā vēl nav atlaists, bet tūristiem ir iespēja izklaidēties, par 50 juaņām tīģeru aplokā iemetot dzīvu vistu, ko saplosa vienā momentā. Tie, kam pa kabatai ir 100 juaņas, var nopirkt zosi, kas nodrošinās daudz interesantāku izklaidi. Zosi ielaiž dīķī, un tiklīdz tīģeris tai piepeld klāt, tā zoss ienirst un uzpeld citā dīķa malā. Lai gan ilgtermiņā zosij nav nekādu izdzīvošanas izredžu, mūsu gide apgalvoja, ka gudrākās zosis izdzīvojot līdz pat trim vai četrām dienām. Izklaides ar tīģeriem iespējams nobeigt, nofotografējoties ar nesen dzimušu tīģerēnu, lai gan fotografēšanās mieru traucē tīģermāte, kas atrodas zem būra, kur stāv tūristi un ar niknu aci nopēta katru, kas pieskaras mazajai pūkainajai radībiņai.
piektdiena, 2009. gada 18. septembris
Spoki!
Taada izskataas muusu maaja no attaaluma! Priekshplaanaa var redzeet degvielas konteineru, ar kuru apsilda maaju! Taa kaa mees dziivojam pagrabaa, kur izvietoti visi suuknji, apkures katli un citas lietas, tad naktiis guleeshana ir diezgan trokshnaina un nemieriiga! Vispaar apkaart kliist legendas par to, ka daudzaas maajas spokojas, jo taas uzbuuveetas uz cilveeku kauliem, ka palikushi peec epideemijaam! Muusu maaja spokojas Eds, kursh peec vieteejaas daamas teiktaa esot sho maaju ceelis savam deelam, bet nokritis no jumta un nosities! Interesanti, ne...
Izstaade
Jau pirmajaa nedeelaa es piedaliijos izstaades organizees
hanaa! manaa paarzinjaa bija izdomaat un pielikt pie sienas plakaatus ar fotograafijaam, ko beerni ieprieksh bija safotograafeejushi!
Shii nodarbe man prasiija triis dienas :) un visi loti labi noveerteeja! Vieteejaa maakslas autoritaate, vizuaalaas m. skolotaaja iipashi uzteica plakaatu izkaartojumu! Shajaas bildees gan redzamais nedaudz atshkiras no saakotneejaa, jo bildes ar laiku atliimeejaas un plakaati krita nost no sienaam!!
hanaa! manaa paarzinjaa bija izdomaat un pielikt pie sienas plakaatus ar fotograafijaam, ko beerni ieprieksh bija safotograafeejushi!Shii nodarbe man prasiija triis dienas :) un visi loti labi noveerteeja! Vieteejaa maakslas autoritaate, vizuaalaas m. skolotaaja iipashi uzteica plakaatu izkaartojumu! Shajaas bildees gan redzamais nedaudz atshkiras no saakotneejaa, jo bildes ar laiku atliimeejaas un plakaati krita nost no sienaam!!
trešdiena, 2009. gada 16. septembris
Komentaari!
Tiem, kas grib komenteet, bet blogs nelauj, iesaku izveidot gmailaa epastu! Tad ljaus!!!
otrdiena, 2009. gada 15. septembris
pirmdiena, 2009. gada 14. septembris
Alberts un Liene Fort Liardaa, NWT, Kanaadaa
Shis ir izmeeginaajums! Maacos izmantot blogu. Diemzeel lietoshu intereneta valodu bez garumziimeem, jo nav iespeejams iestatiit latvieshu rakstiibu! Shajaa sadalaa publiceeshu informaaciju par muusu piedziivojumiem Kanaadaa! Centiishos ievietot arii bildes!
Fort Liard (Apshu forts-franchu valodaa.) ir neliels ciems Ziemelrietumu Teritorijaas, Kanaadaa.Liaardaa klimats ir liidziigs kaa Latvijaa, jo taa atrodas apm. tik taalu ziemelos, kaa Helsinki! Sho vietu apdziivo Kanaadas pirmiedziivotaaji, kuri teoreetiski runaa dienvidsleivii valodaa, tachu praktiski reti kursh vairs sho valodu lieto! Ciema iedziivotaaju kopskaits ir apm. 600 cilveeku, no kuriem liela dalja ir iebrauceeji no dienvidiem. Iebrauceeju etniskaas un rasu izcelsmes daudzveidiiba ir neaprakstaama! Saakot ar Lietuvieshiem, beidzot ar gvinejieshiem, jaunzeelandieshiem un maltieshiem! Cik var noprast, visi vairaak vai mazaak ieradushies pelnaa, jo aiz "pasaules gala" labi maksaa! Faktiski visas sabiedriksaaks, organizatoriskaas un sociaalaas iestaades vada eiropas izcelsmes cilveeki, kas ir skumji, jo pieraada vieteejo vienaldziibu un neieintereseetiibu savas kopienas attiistiibaa un savaas lietaas!
Kultuura
Pirmajaa dienaa loti sasmeejaamies, jo visi viens otru nemitiigi sveicina! Saakumaa domaajaam, ka maza pilseeta, visi vins otru paziist un taa, bet izraadiijaas, ka vini sveicina visus, arii muus! Mums, kaa Austrumeiropieshiem tas likaas jociigi, bet beigaas pieradaam un tagad ejam pa ielu vicinot rokas pa labi un kreisi! Loti apmulsaam, kad maza meiteniite uz ielas paceela labo roku un teica Hau!!!! (Gandriiz sasmeejaamies- hau, white man!! Taa kaa no Holivudas filmaam.)
Te loti lielaas ar tradicionaaliem beerza taass groziniem un trauciniem, kas rotaati ar dazzaadiem izshuutiem ziediem!
Manu kritisko aci gan iipashi nepaarliecinaaja sinteetiskas shkiedras un plastmasas peerliites, bet, lai nu buutu, kaa buudams, "tradiicijas" ir visur! Pagaidaam neesmu piedaliijies kopistiskaa bungoshanaa, kas skaitaas tradicionaala! Bungas liidziigas kaa iiru bungas- plakanas un ar koku speeleejamas! (Gan jau veelaak vareeshu ko preciizaak pakomenteet) Tradicionaalas ir mediibas, zveja upees un ogu vaakshana ziemai! Principaa nekas unikaals un nedzirdeets. Tiek uzsveerta aljna galas zjaaveeshana, kas ir iipash process, kad shkuuniitii kurina uguni un galjas streemeles karina pie grieztiem!(moska bildes dabuushu)
Teoreetiski vecajie zina staastus un legendas par veciem laikiem, bet veel liidz shim nav naacies dzirdeet! Liaardas bukletaa var izlasiit legendu par klinti, kuraa senchi dziivojushi un ciiniijushies ar pretinieku cilti! Peec kaujas klints noteceejusi ar pretinieku asiniim taapeec iesarkanaa kraasaa!! 
Vecaa bazniicas eeka vairs netiek izmantota, jo jumts ir iegaazies, bet blakus tiek celta "kaste",treileris kuraa notiek dievkalpojumi!(Nesaprotu, kaapeec nevareeja ieguldiit naudu vecaas eekas rekonstrukcijaa, bet buuveeja pilniigi neesteetisku buudu). Katolu misija Fort Liardaa ir kopsh 1860. gada, kad misionaari nonaaca Liaardas un kaadas mazaakas upes satekaa, kas jau kopsh seniem laikiem bija tirdznieciibas un celoshanas krustpunkts! Shobriid par katolu draudze lietaam atbild Margarita, kuras etniskaa dzimtene ir Tobago! Vina satraucas par to, ka visi dziivo greekaa! Visi iesaka no vinas izvairiities. Nez, kaapeec gan??:)Kapu kultuura diezgan eiropeiska! Modee plastmasas ziedi, rotallietas un visaadi kareklji! Nedaudz smiekliigi saakumaa likaas elektriskaa seeta apkaart kapseetai, bet, ja padomaa, ka mees atrodamies simtiem
kilometru iekshaa mezaa, kur laachi dziivo, tad tas saak likties logiski!Veel viena ikdieniska paraadiiba ir savvalas bizoni, kas te kaut kad izlaisti un savairojushies savaa valaa! Vini nebaidaas no cilveekiem un
dziivojas pa ciemata pagalmiem un ielaam!
Vienmeer jaaskataas, kur liek kaaju, jo var gadiities liela, silta nelaime!!!Bizoni jeb bifelji, kaa vinus te sauc paarsvaraa dziivo baros, bet ir arii vienpashi, kas mieriigi meedz ganiities uz cela vai takas un neiespringt par virsuu braucoshu auto!!!
Ok, tas saakumaa viss!Ierosmei:
uzdodiet komentaaros kaadu jautaajumu, lai interesantaak rakstiit, kaa arii jautaajiet par bildeem, jo shiis nav vieniigaas, kas mums ir!!!!
Abonēt:
Ziņas (Atom)