Zialcaino ķīniešu ciemā

Šivei (室韦, shiwei) ciems atrodas tieši uz Ķīnas un Krievijas robežas. Šivei mūsu grupa piedzīvoja aitas kaušanu, malkas skaldīšanu un grēdā kraušanu, bet otrās diena vakarā pēc izjādēm ar zirgiem, blakus ciemam esošajos kalnos es varēju sagriezt kuplas bērzu un lapegļu slotas vakara krievu pirtij.
Mūsu viesu mājas saimnieces Donajas (krievu val. Тония) dēls, nedaudz paņēmis uz krūts pirmās dienas vakarā, stāstīja, ka Manču dinastijas laikā robežas šeit tā īsti nemaz nebija un vietējie varēja brīvi pārvietoties. Deviņpadsmitajā gadsimtā mongoļu, burjatu, un evenku klejotājus nomainīja ienācēji no Krievijas vidienes. Pirms diviem gadiem Burjatijā es vairākkārt redzēju tatāru ciemus, tāpēc pieļauju, ka šeit ieceļojušie bija ne tika Krievi, bet arī citas Krievijas impērijas tautības. Starp Pirmo un Otro Pasaules karu abu valstu centrālās valdības pierobežas dzīvi ietekmēja maz, lai gan reģionu pamatīgi izpostīja Japāņu okupācija. Abu komunistisko lielvalstu sākotnēji draudzīgās attiecības drīz nomainīji sāncensīga spriedze un piecdesmito gadu vidus Padomju Savienības aicināja Ķīnas pierobežā dzīvojošās mazākumtautības pārcelties uz to nominālo dzimteni. Līdzīgi Siņdzjaņā, kur uz Kazahiju pārvācās desmitiem tūkstoši kazahu, daudzi krievi pameta Ķīnu, jo īpaši Lielā lēciena neprātīgās un postošās kolektivizācijas dēļ.
Pierobežas Ķīnas pusē palika ļoti maz krievu, lielākoties jauktās ģimenes, un lai vieta nepaliktu tukša no Šaņduņas ieveda hui musulmaņu zemniekus. Ķīnas un Krievijas robežkaru laikā robežu slēdza un jebkādi sakari pat ar pāri robežupei esošo krievu ciematiņu nebija iespējami. Šivei krievi ātri asimilējās ķīniešu kultūrā un ekonomiski un sabiedriski piesaistījās Ķīnas un nevis Krievijas Tālo austrumu sabiedrībai. Pat Padomju savienības sabrukums nav daudz tuvinājis pierobežas lauku ciematu sakarus ar Krieviju, jo lai arī abu valstu iedzīvotājiem ir atviegloti robežšķēršošanas noteikumi, tie noder galvenokārt pilsētu iedzīvotājiem, kuri brauc uz kaimiņvalsti iepirkties, bet lauciniekiem pases nokārtošana un ceļš līdz 50 km attālajam Mandžoulī/Zabaikaļskas robežpārejas punktam sanāk pārāk garš un nav jau arī pēc kā triekties uz robežas otru pusi- radinieki jau sen ir nomiruši un pazuduši un visu pērkamo var nopirkt tepat Ķīnā.
Taču, neskatoties uz pārrobežu sakaru trūkumu, pēdējos gados un jo īpaši šogad Šivei piedzīvo ātru tūrisma ekonomikas attīstību tieši savas krieviskā mantojuma dēļ. Ķīniešu tūristi ir gatavi braukt uz valsts nomali, lai piedzīvotu lauciniecisku vienkāršību, bet jo īpaši, lai redzētu “zilacainos ķīniešus”- vietējos, kas izskatās pēc ārzemniekiem. Lai arī piedzīvojumu meklētāju ceļojumu plānos Šivei ir jau ilgi, pēdējā gada laikā tūrisms attīstās īpaši strauji. Ciemā ir uzceltas vairākas mazas viesnīciņas un daudzās mājās ir ieviestas īpašas istabas un pat piebūvētas mājas, lai uzņemtu viesus. Pat tūrismā iesaistītie ne vienmēr ir viennozīmīgi pārliecināti par šādu attīstības virzienu. Mūsu saimniece Donaja uzskata, ka lai gan pieaugoša turība nodrošina jaunas iespējas, piemēram, no pilsētām ir sākuši uz dzīvi atgriezties ciema jaunieši, tajā pašā laikā strauji tiek iznīcināta ciemata gaisotne un miers. Tāpat, uz šejieni ir sākuši pārvākties mazie uzņēmēji no citiem Ķīnas reģioniem un viņi bieži izkonkurē vietējos. Bez tam, par pārmaiņu vējiem un viesu interesēm ciemā liecina dāmas, kas izskatās pēc pasaules vecākā aroda smagā darba darītājām. Šivei ir īpaša vieta Ķīnā, kur kā ikvienā robežreģionā šejienes vēsture un cilvēku likteņi ir sarežģīti, bet kopš ciemu pamanījuši “tie tur augšā,” cieminiekiem atlec savs labums un viesu uzņemšana ir kļuvusi par sava veida pierobežas cerību.