Gandrīz sanāca švaki. Esmu Niņsia Huei musulmaņu autonomajā apgabalā uz desmit dienām, lai starp pavasara un vasaras semestriem nedaudz atpūstos uz vienlaicīgi iepazītu šo tūristu reti apmeklēto vietu. Esmu apmeties pie draugiem mazā pilsētiņā ar aptuveni 200 000 iedzīvotājiem, un lai gan es labi zinu, ka dzīvojot privāti pie kāda, ir obligāti jāpiereģistrējas sabiedriskās drošības birojā, šoreiz to neizdarīju, jo man teica, ka, kas nu tā mani meklēšot.
Bet atrada.
Kopā ar studentiem bieži braucienos apmeklējam skolas un citas vietējās valdības iestādes. Gribēju to izdarīt arī šeit un caur draugu radiem un paziņām saruināju, ka mācīšu pāris angļu valodas stundas vietējā vidusskolā. Tas arī izdevās, un pat ļoti labi. Studenti bija stāvā sajūsmā, un arī skolotājiem patika. Visi astoņpadsmit angļu valodas skolotāji rātni nosēdēja abās stundās. Skolēnu valodas zināšanas arī bija pārsteidzoši labas un stundas sarunās pagāja nemanot.
Pēc stundām kopā ar pāris skolotājām devāmies paēst pusdienas pilsētas mošejas tuvumā, jo gribēju redzēt piektdienas lūgšanas. Diemžēl, vai par laimi, ēdot aizkavējāmies un uz mošeju paspējām tieši pēc beigām, kad lūdzēji baltajās cepurītēs straumēm nāca ārā pa mošejas lielajiem vārtiem.
Par laimi, jo pēc stundas es sēdēju dzīvoklī uz dīvāna un atbildēju uz divu drošībnieku jautājumiem. Situācija bija neveikla: es ne tikai uzturējos šeit bez reģistrācijas, bet bez saskaņošanas ar augstākstāvošām iestādēm biju atļāvies nodarboties ar izglītošanu (es gan vairākkārtīgi apgalvoju, ka neko neesmu izglītojis, bet tikai radījis valodas un kultūras apmaiņas iespēju) Tiaņaņmeņas slaktiņa atceres dienā (par ko biju piemirsis) un tad devies uz mošeju, kas šeit ir jūtīgs jautājums. Labi, ka civildrēbēs tēptajam drošībniekam varēju, droši acīs skatoties apgalvot, ka neesmu ne musulmanis, ne "cilvēks ar politisku pagātni". Būtu paspējis uz piektdienas lūgšanām, būtu grūtāk izskaidroties.
Pēc pusstundas skaidrošanās un daudzkārtējas pases pārskatīšanas (ārzemnieki šeit reti kad ieklīst, drošībnieki nevarēja pasi salasīt ;-) ) tomēr nolēma, ka es laikam neesmu vis noziedznieks, pakratīja pirkstu un ļāva palikt. Teica, lai pirms prombraukšanas piezvanot un pasakot, ka viss kārtībā.
Ambrāžas vispārsteidzošākā daļa ir tā, ka vietējiem notiekošais šķita vairāk kā nepatīkams joks nekā nopietnas nepatikšanas. Ziņas ceļo ātri un tagad jau iepriekš satikti un pat vēl nepazīstami cilvēki joko par to, kā mani tvarstīja, un to, ka vietējiem policistiem acīmredzmi nav nekā labāka, ko darīt. Izrādās, ka neskatoties uz Ķīnas drošības iestāžu slikto slavu, kļūt par likumpārkāpēju šeit var būt arī jautri.
